Vakar sākām sarunu ar Ilzi — latviešu četrdesmitgadnieci, kura pēdējos gados darba darīšanās ļoti bieži brauc uz ārzemēm un uzskata, ka labo dzīvi un vīru ārzemēs meklēt nav nekas nosodāms. Taču ir kaut kas tāds, kas mūs, Austrumeiropas sievietes, atšķir no rietumniecēm. Vai šis «kaut kas» ir iemesls, kādēļ daudzas no mums varbūt kļūst par rietumnieku «profesionālām» mīļākajām, bet par sievām — ne?
Smaida formula
Ilze domā, ka atklājusi, kas ir tas īpašais Austrumeiropas sievietē. Tas, kā dēļ Rietumu vīrietis mūs neuztver par līdzvērtīgām partnerēm. Un tas ir... smaids! Katrā ziņā Ilze domā, ka tajā viss sasummējies, ka tajā slēpjas noslēpums, kādēļ sievieti no Austrumeiropas var pazīt pa gabalu jebkur. Ilzes definētā smaida formula ir diezgan sarežģīta: «Tas ir specifiskais aizlauztās Austrumeiropas inteliģentās sievietes drosmīgu skumju pilnais smaids...»
Kas slēpjas aiz šā smaida? Ilze uzskata — viss, kas traucē atraisīties! «Es jau neko», «Man jau nepienākas», «Es neko neprasu», «Piedodiet, ka es te esmu»... Tad vēl nepārliecinātība par sevi, par savām valodu prasmēm, par ārējo izskatu, par drēbēm, vietējā konteksta nepārzināšana... Kā saka Ilze, pilns pelēkās peles komplekts! Bet vai tad nepārliecinātība par sevi ir tikai mūsu sieviešu īpašība? Ilze uzskata, ka diemžēl, diemžēl...
Nekad nekā nebūs
Ar nepārliecinātību par sevi Ilze skaidro arī šur tur dzirdētās latviešu skaistuļu starptautiskās «gultu uzvaras». Aizrādu, ka tik daudz starptautiski pazīstamu... khm, draiskuļu Latvijā nemaz nav.
«Bet kā tad lai izskaidro to, ka drīz katrai otrajai latviešu meitenei būs savs brūtgāns ārzemēs?» atcērt Ilze. «Tāds mūžīgais brūtgāns, kas neprecēs nekad, nekad, nekad!»
«Mūsu sievietes parakstās uz mazumiņu,» uzskata Ilze. Uzreiz parakstās — un uz mazumiņu. Kā viņa pati domā — tā ir arī viņas lielākā un tipiskākā kļūda, ārzemēs uzsākot dēkas. «Saprotu, laika nav, zinu, ka drīz braukšu prom, tāpēc man nākas izlaist aplidošanas procesu un visu sasteigt. Un vīrietis dabū visu uzreiz...»
Iesaku Ilzei, ka reiz varētu izmēģināt tādu... nu, vēsāku attieksmi. Nepiekrist vakariņām, neiet uz mājām... «Nu, jā, bet viņi jau ir šausmīgi kautrīgi un pieklājīgi!» tāds ir Ilzes arguments. «Ja tu viņu neiedrošināsi, nekad nekas nenotiks.»
Skatos kā caur stiklu, netieku klāt
Patiesībā nav jau arī nekā. Ilze joprojām gaida savu lielo mīlu un mēģina sevī izravēt Austrumeiropas sievietes smaidu. Bet ej nu izravē to, kas tik dziļi lūpu kaktiņos iegūlies. Un ej nu izravē tās ilgas pēc labās dzīves...
Ilze saka: «Lielākā daļa no mums automātiski parakstās uz kompromisiem. Uz mazumiņu. Uz to, ka nekas daudz nav vajadzīgs. Jā, joprojām mēs esam tik neizlutinātas, ka mums nekas daudz nav vajadzīgs. Tikai tā labās dzīve smaka... »
Un tad Ilze pēkšņi saka kaut ko, kas gandrīz vai līdzinās grēksūdzei: «Es laikam zinu, kā jūtas pasaules klaidones. Tās, ko dēvē par maukām un vēl visādi. Tu droši vien domā, ka es arī, ja? Zinu, zinu, bet tā nav — es tikai meklēju... meklēju kaut ko. Lai gan savā ziņā es esmu tāda pasaules klaidone. Vismaz es zinu, kā viņas jūtas. Es domāju, ka zinu.
Tu klejo no viena vīrieša pie otra. Tu izbaudi viņa labo dzīvi. Tu guli viņa gultā, mazgājies viņa dušā, ēd pie viņa galda, dzer viņa vīnu, skaties viņa televizoru, dauzies ar viņa suņiem... Tu brauc ar viņa mašīnu, ar viņa jahtu... Tu esi tajā visā iekšā, tajā labajā dzīvē, un tajā pašā laikā tu neesi. Tu esi aiz tāda kā stikla. Tas ir kā ēst un dzert, un visu laiku tomēr būt izsalkušai un izslāpušai. Tu neiederies, un tu to zini. Sirdī tāds tukšums.»
Es jautāju: «Tad varbūt vajag to visu... izbeigt?»
«Kādēļ?» jautā Ilze. «Es taču esmu tikai labās dzīves smakas izbadējusies četrdesmitgadniece no postpadomju valsts. Tādas kā mani vairs neprec. Bet es protu izbaudīt arī to, kas man ir dots...» Un Ilze stāsta par savu pašreizējo mīļāko Briselē, kur viņa regulāri dodas strādāt par tulku.
Ko tu atbildētu Ilzei? Manī vārās gan niknums, gan žēlums, gan nicinājums, gan... Ah, nu tāds izjūtu kokteilis!