Atpūta ir jauka un patīkama, bet ierastā sazināšanās ar draugiem un paziņām arī ir svarīga, tāpēc kādā pavēlā vakara stundā ielūkojos portālā draugiem.lv.
Jūs esat ļoti skaista... Virtuālā romāna 1. sērija
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Biju uzķērusies
Manu uzmanību piesaistīja simpātisks, nepazīstams vīrietis, kurš portālā bija apskatījis manu profila bildi. Ar interesi apskatīju arī viņa profilu un vairākas bilžu galerijas, kuras krāšņi izdaiļoja foto sērija kopā ar kādu burvīgu blondīni. Pie sevis ciniski nodomāju, ka kārtējais aizņemtais vīrietis snaikstās gar svešiniecēm, un tajā pašā brīdī no vīrieša saņēmu vēstulīti: «Jūs esat ļoti skaista...»
Neliegšos, mani pārņēma patīkami kņudinoša sajūta, un bez ilgas domāšanas tikpat viegli un koķeti atbildēju uz atsūtīto komplimentu: «Vai tad ar vienu apburošu blondīni ir par maz?» Kā jau šādās reizēs pierasts dzirdēt, atbilde bija no sērijas: kopā ar mani bildē redzamā nav mana sieviete, tikai kāda paziņa vai drauga draudzene.
Negribējās būt naivai un cerēt uz brīnumu, tomēr jāatzīst, ka biju uzķērusies. Tā kā kādu laiciņu jau esmu viena un vecās mīlas rētas veiksmīgi sadzijušas, tad jauks, simpātisks draugs vasaras aktivitātēm būtu ne tikai apsveicams, bet pat vēlams. Vārds pa vārdam, un jau pēc pusstundu ilgas sarakstes bijām vienojušies tikties. Tā kā simpātiskais puisis nedzīvoja Rīgā, bet vienā no Latvijas skaistākajām pilsētām, kur nebija sanācis ilgu laiku būt, un mana dvēsele alka pēc jaunām un skurbinošām izjūtām, nākamajā dienā nolēmu doties pie viņa.
Nieka 100 kilometru pa mazpazīstamu šoseju ar iemīļoto mūziku mašīnā un apstāšanos iemalkot kafiju kādā no jaukajiem ceļmalas krodziņiem šķita gana vilinoši. Es devos izbaudīt skurbinošās neziņas un jaunu piedzīvojumu alkas. Te gan būtu vietā piebilst, ka pēc savas būtības neesmu nekāda lielā avantūriste un, lai dotos uz svešu vietu satikt kādu nepazīstamu vīrieti, vajadzēja būt nopietnam iemeslam. Sev par izbrīnu konstatēju vienīgi to, ka laikam tomēr esmu pilnībā ļāvusies vasaras tveicei un pareizai būt man galīgi negribas.
Puisis, kā jau bija solījis, atbrauca mani sagaidīt savā melnajā BMW, ar kuru viņš patiesi lepojās, neraugoties uz tā ikdienišķo un jau krietni palietoto izskatu. Diena bija karsta, tāpēc devāmies pie kāda tuvākajā apkārtnē izdaudzināta ezera. Puisis izrādījās ļoti runīgs un skaidri formulēja savas vēlmes, dzīves pozīciju, to, ko sagaida no sievietes, un arī pats bārstīja komplimentus un mīļus vārdus kā no pārpilnības raga. Šķiet, viņš bija labi iegaumējis populāro teicienu, ka sievietes mīl ar ausīm.
Lai cik dīvaini arī būtu, tas, ko viņš teica, bija tieši tas, ko jau sen ilgojos dzirdēt. Jau kopš pirmajām minūtēm pārņēma tāda nereāla un neparasta izjūta, kas ideālā variantā varētu izveidoties tikai starp diviem cilvēkiem, kas viens otrā ļoti iemīlējušies ar visām no tā izrietošajām sekām. Divas iemīlējušās acis, kas cieši lūkojās manī un nenolaida skatienu no manis ne uz mirkli, maigi roku pieskārieni, nepārtraukti komplimenti un pat sadošanās rokās, dodoties peldēt, šķita ļoti nepierasti pirmajam randiņam.
(Turpmāk – 2. sērija.)