Afganistāna būs NATO sammita «jautājums numur viens»

NATO šogad pārņēma starptautisko spēku komandēšanu visā Afganistānā, arī vardarbības visvairāk skartajos dienvidu reģionos, un tagad alianses uzdevums ir apkarot 2001. gadā ASV spēku gāztā talibu režīma atbalstītāju atliekas. Pēdējo mēnešu laikā talibu kaujinieki, kas slēpjas grūti sasniedzamos Afganistānas un Pakistānas pierobežas rajonos, pastiprinājuši savus uzbrukumus NATO, ASV un afgāņu valdības spēkiem. Vardarbība īpaši aktivizējusies Kandahāras provincē Afganistānas dienvidos.

Lai gan Bērnss atzinīgi novērtēja Eiropas valstu karavīru darbību kaujaslaukā, viņš norādīja, ka NATO joprojām ir slikti pielāgota «pret nemierniekiem vērstai karadarbībai», kāda raksturīga kaujaslauka apstākļiem gan Afganistānā, gan Irākā. Tikai septiņas no 26 NATO dalībvalstīm aizsardzībai tērē vairāk nekā 3% no iekšzemes kopprodukta, kas esot «saprātīga mērvienība» adekvātam ieguldījumam alianses militārajās misijās.

ASV delegācija «mudinās Eiropas sabiedrotos vairāk tērēt aizsardzībai, lai nodrošinātu sistēmu un iespējas, kas absolūti nepieciešamas panākumiem modernajā kaujaslaukā un modernai miera uzturēšanai», žurnālistiem Vašingtonā otrdien teica Bērnss. «Tās ir nepieciešamas modernas karadarbības, pret nemierniekiem vērstas karadarbības sastāvdaļas... un tie ir alianses trūkumi, kas novēršami.»

ASV prezidents Džordžs Bušs ieteiks arī paplašināt sadarbību starp Eiropas un Āzijas valstīm. Tā sauktajai globālajai partnerībai būtu jāaptver Japāna, Dienvidkoreja un Austrālija, kas visas sniegušas savu ieguldījumu starptautisko spēku veidošanai Afganistānā. Austrālijai Afganistānā ir vislielākais militārais kontingents, salīdzinot ar jebkuru citu ārpus NATO esošu valsti, un aptuveni 1300 austrāliešu karavīru pašlaik atrodas arī Irākā.

Eiropas valstīm nevēloties palielināt militāros izdevumus un atturīgi izturoties pret savu karavīru nosūtīšanu misijās ārpus kontinenta, izteikti viedokļi, ka alianses durvis, neskatoties uz eiropiešu pretestību, jāatver arī citu reģionu valstīm. «Globālā partnerība ir labs pirmais solis,» uzskata Džordža Vašingtona universitātes politikas zinātnes profesors un Starptautisko attiecību padomes līdzstrādnieks Džeimss Golddžejers, kas atbalsta Āzijas un citu reģionu valstu dalību NATO. Viņš tomēr nedomā, ka ASV varētu cerēt uz ko vairāk nekā paziņojumu par atbalstu NATO sabiedrotajiem visā pasaulē, ņemot vērā eiropiešu iebildumus pret Vašingtonas proponēto NATO globālās lomas paplašināšanu.

Tajā pašā laikā Bērnss uzsvēra, ka ASV savā priekšlikumā neparedz trim minētajām Āzijas reģiona valstīm piedāvāt dalību NATO. Drīzāk Vašingtonas vēlme esot stiprināt militāro sadarbību ar valstīm, kas jau sniedz savu ieguldījumu, atbalstot NATO pieaugošo lomu pasaulē.

Rīgas sammita laikā Bušs gatavojas piedāvāt jaunu partnerības formu arī ar Ziemeļvalstīm — Somiju un Zviedriju. Lai gan Zviedrija un Somija oficiāli ir neitrālas valstis, tās jau piedalījušās alianses misijās Bosnijā un Kosovā.

NATO jau ir vairāki sadarbības mehānismi ar valstīm, kas nav alianses locekles, piemēram, «partnerība mieram», kurā iesaistītas Austrumeiropas un Centrāleiropas, kā arī Vidusāzijas valstis. Šādi mehānismi izstrādāti sadarbībai ar Ziemeļāfrikas reģionu, arābu valstīm un Izraēlu.

Jauno partnerības mehānismu izstrāde saskan ar Vašingtonas centieniem paplašināt NATO misijas ārpus alianses tradicionālā transatlantiskā darbības reģiona. Šāda tendence iezīmējās ar iebrukumu Afganistānā.

«Prezidents tagad uzskata, ka NATO jāsniedz drošība reģionos ārpus Eiropas,» norāda Buša administrācijas Nacionālās drošības padomes Eiropas lietu direktore Džudija Ešlija. «Ja jūs apsverat 21. gadsimta draudus, vairākums no tiem neatrodas tieši uz Eiropas robežām, kā tas bija aukstā kara laikā. Tie nāk no lielāka attāluma. Afganistāna ir lielisks piemērs.»

Pievēršoties konkrētās stratēģijas jautājumiem, Bērns uzsvēra, ka nav plānu atteikties no talibu spēku apkarošanas Afganistānā. «Līderi vēlas izskatīt šīs militārās operācijas stratēģiju un taktiku,» norādīja Bērnss. «[Taču] mēs uzturam gan stratēģiju, gan taktiku, jo, mūsuprāt, tās izrādījušās veiksmīgas.»