Sācies Ziemassvētku vecīša maisa piepildīšanas laiks. Reti kuram tas dod gandarījumu, bet par dāvanām lauza galvu vai ikkatrs. Var jau spriedelēt, cik neētiski ir skatīties zobos dāvinātam zirgam, tomēr bez tā nevar — vismaz lai zinātu, ko darīt ar pašu zirgu.
Tā nu gribot negribot nonākam pie derīgo un nederīgo dāvanu kaudzītēm. Nav jau arī tā, ka kāda konkrēta lieta būtu klasificējama kā absolūti nederīga: kas vienam liek nepatikā saraukt degunu, otram nāk pašā laikā, tāpēc runa šoreiz vairāk ir par izvēli un personīgu atklāsmi dāvināšanas priekā, nevis pašām dāvanām. Tomēr viens negribētāko dāvanu veids klasificējams pavisam droši: «Vakara Ziņu» eksperti ir vienisprātis, ka pašas nejēdzīgākās, nepatīkamākās un negaidītākās ir tās veltes, kas atgriezušās pie paša, kā arī tās, ar kurām nolemts otru sāpināt.
1. vieta. Paša pirms daudziem gadiem pasniegta dāvana
Kurš gan nav dzirdējis kuriozos stāstus par dakterīšiem pasniegto konfekšu kastu ceļošanu no rokas rokā un atgriešanos pie paša pircēja pat pēc vairākiem gadiem. Ceļo šokolāde, grādīgais, grāmatas un suvenīri ar un bez apsveikuma kartītēm citai personai.
Rakstniece Monika Zīle atceras, ka pirms daudziem gadiem iznācis pēkšņs gājiens uz vārdadienas svinībām pie pavirši pazīstamiem ļaudīm. «Gluži tukšām rokām ierasties neērti, tāpēc kioskā — bija kooperatīvu ēras sākums — nopirku dīvainu veidojumu no kausētas plastmasas: tā kā lēzena vāze, tā kā maza vanniņa, tā kā liels pelnutrauks… Pasniedzu un aizmirsu. Pēc tam aiztecēja daudz ūdeņu. Aizpērn kāda jaunības paziņa manā dzimšanas dienā atnesa skaistu rozi un glīti iesaiņotu pauniņu. To atverot, sapratu, ko nozīmē jēdziens «bumerangs»: monstrozais nenosakāmās lietderības priekšmets bija pie manis atgriezies, tikai, ceļodams cauri daudzajām pieturām, mazliet apdzeltējis…» smej Zīle. Atmiņā nāk vēl kāds stāsts, kas, iespējams, pārmācījis kādu dāvanu atdāvinātāju. Mammai skolotājai atnesto konfekšu kārbu meita izēdusi, piebāzusi ar akmeņiem un rūpīgi aizlīmējusi. Meita brāzienu nav dabūjusi, bet tas ļauj domāt, ka «gardā» velte uzdāvāta kādam citam, kurš pratis būt savaldīgs.
Šādu «uzsildītu» dāvanu saņēmusi arī aktrise Ieva Pļavniece nesenā dzimšanas dienā: kāds sveicējs viņai pasniedzis dāvanu maisiņu, pie kura bijusi piestiprināta kartīte ar citam cilvēkam veltītu uzrunu un novēlējumu. «Man vairs nav tas vecums, kad jāapvainojas, bet katrā ziņā tas bija smieklīgi,» saka aktrise. Viņa neslēpj, ka draugu lokā nesen uzjautrinājušies par tamlīdzīgiem atgadījumiem dzīvē un secinājuši, ka «vēlīgais» sveicējs visai bieži iekrīt. «Īpaši toreiz, kad veikalos bija trūcīgi ar preču izvēli, cits citam mēdza atdāvināt savas grāmatas. Taču, ja grāmatu plauktā stāvēja divas vienādas grāmatas un viena no tām bija ar ierakstu, dāvināšanai noteikti pa rokai gadījās tā ar ierakstu,» par likteņa ironiju uzjautrinās Pļavniece.
2. vieta. Psiholoģiski graujoša dāvana
Nē, nav tā, ka mazohista pātadziņa vai žagaru bunte no Ziemsvētku vecīša spētu sāpināt vairāk par smalku, bet negribētu mājienu dāvanas veidā. Piemēram, sātīgu ēdienu pavārgrāmata bulīmijas slimniecei, ciets griķu spilvens no mīļotā cilvēka vai suņa pārnēsājamā soma saimniekam, kurš savu mīluli nesen aizvadījis uz labākiem medību laukiem.
Par kaut ko tamlīdzīgu pērn Rumānijā kāds vīrietis stājies pat tiesas priekšā. Kāda cietumniece, kurai ieslodzījumā bijis jāpavada četri gadi, apsūdzējusi savu «draugu», kurš nesis uz cietumu nederīgas lietas, piemēram, fotogrāfijas, kurās viņš redzams kopā ar draugiem krogos un klubos, un pavārgrāmatas, zinot, ka draudzene nevarēs tās izmantot. 36 gadus vecā sieviete bijusi pārliecināta, ka «draugs» par viņu ar savām dāvanām ņirgājas, nevis nes veltes, kas viņas dzīvi cietumā padarītu vieglāk izturamu. Nav brīnums, ka tiesa pieņēma cietumniecei labvēlīgu lēmumu, saskaņā ar kuru dāvinātājam bija jādomā par veltēm, izvēli saskaņojot ar otro pusīti.
Laikam dāvanas būtu ieteicams saskaņot arī ar dzejnieku Rihardu Bargo. Lai gan nekādas tradicionālās svinības viņš neatzīst, dāvanas dažkārt viņu tomēr sasniedzot un arī krietni izbrīnot. Proti, kāda laba draudzene — Bargais cer, ka viņa «Vakara Ziņas» nelasa, — viņam reiz uzdāvinājusi savu gleznu. Skriedams cauri Vērmaņdārzam, Bargais nav nocieties un atplēsis iesaiņojuma papīru, lai ielūkotos dāvanas saturā. Kopš tā brīža dzejnieks jūtoties apstulbis un neizpratnē. «Pirmām kārtām pat pie labākās gribas nav saprotams, kura puse gleznai jāskata, jo abas ir vienlīdz dīvainas. Vienā pusē pa vidu ir tāds kā puķu šķīvis, bet pa stūriem izkaisīti klekši, radījums starp bērnu un sivēnu ar puķu pušķi rokās un lidojoša acs ar milzīgām skropstām. Pieļāvu, ka tas varētu būt kāds kartona pamatnes bijušais mālējums un īstā ir otra puse. Bet arī tā nepārliecina — 42 rūtiņās izkārtoti kaut kādi rērihveidīgi kalnu fragmenti,» dāvanu raksturo Bargais.
3. vieta. Dzīvnieki
Protams, tie ir kustonīši, kas dāvināti bez iepriekšējas saskaņošanas ar namsaimniekiem. Un, ierodas negribēti kaķi, suņi, kāmīši vai jūrascūciņas, par kuriem ir jārūpējas. Un, ja nu vēl kādam ir alerģija pret šādiem draugiem, dāvana sagādājusi nepatikšanas.
Daudziem droši vien palicis atmiņā, kā savulaik uz «Mikrofona» aptaujas koncerta skatuves pie branga sivēna tika maestro Raimonds Pauls. Kviecēju uz karstām pēdām maestro atdeva kādai zemnieku ģimenei. Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados kāda dienvidu delegācija pārsteidza leģendārā kolhoza «Lāčplēsis» vadītāju Edgaru Kauliņu — viņam tika uzdāvināts ēzelis, kas pēc tam savā nodabā dzīvojās pa kolhoza teritoriju. Dzīvnieki modē ir arī mūsdienās. Piemēram, bijusī Saeimas spīkere Ingrīda Ūdre pagājušajā dzimšanas dienā no Eiroparlamenta deputāta Riharda Pīka pavisam negaidīti saņēma kaķēnu: ne jau šādu vai tādu, bet britu zilo, kas tika nodēvēts dāvinātāja uzvārdā — par Pīku. Tas Ūdrei uz jautājumu «ko dari?» draugu lokā ļāva atbildēt, ka viņa guļ ar Pīka kungu...
4. vieta. Rotaļlietas
Kad aizdurvē maisos nīkst noputējuši plīša lācīši un zaķīši, par vēl kādu klāt nākušu pārīti iespējams tikai īgņoties. Turklāt, ja vēl neesi no «zaķveidīgajiem», kas spēj maza bērna balsī komunicēt ar mākslīgajiem radījumiem.
Lai arī ginekoloģe Dace Matule uzskata, ka nav nejēdzīgu dāvanu, ja dāvinātājs kaut mazliet spējis iedomāties par apdāvināmo, rotaļlietas spējušas apgrūtināt arī viņu. «Visnejēdzīgāko dāvanu saņēmu tajos laikos, kad sportoju. Jauniešu sacensībās Gomeļā uzvarēju vienā disciplīnā un ļoti priecīga kopā ar medaļu saņēmu arī lielu, plušķainu, sintētisku suni. Uzvarēju otrā disciplīnā, un atkal kopā ar medaļu saņēmu lielu, plušķainu, sintētisku suni. Bet, kad par labāko sniegumu sacensības saņēmu trešo lielo, plušķaino, sintētisko suni, gan vairs nekāda prieka nebija. Toties bija jāmeklē aukla, ar ko suņu trijjūgu sasiet un vest mājās, kur suņus pa vienam atdāvināju mazākiem radiniekiem — bērni bija priecīgi,» stāsta Matule.
5. vieta. Suvenīri
Tautumeitas un Lāčplēsīši jeb «nedāvini otram suvenīrus, ko pats negribi». Ar tautas daiļamata meistaru darbiem pilni sekciju plaukti īpaši tika pielocīti padomju laikā kā vienīgā alternatīva nacionālās kopības izpausmei. Tas pieder laikam. Taču lielāks pārsteigums un aizdomas, ka dāvana ir «uzsildīta», ir tad, ja šāda velte pagadās arī mūsdienās.
Dziedātājs Guntis Veits ļoti labprāt taisa — neaizsegtas pa ielu tās nest neesot ieteicams — dāvanas un tās saņem. Interjerā atrodoties vieta arī suvenīriem. Pirms desmit gadiem viņam uzdāvināta skulptūriņa: metālā atveidots Dons Kihots. Tikai pavisam nesen Veits paskatījies figūriņas apakšā un atklājis, ka zem tās greznojas padomju kvalitātes zīme un cena rubļos. «Ja šādu dāvanu saņem neatkarīgās Latvijas laikā, tad zini, ka tā nav pirkta veikalā. Nobrīnījos, jo to man uzdāvināja ļoti nopietns cilvēks,» smej mūziķis. Kā ļoti savdabīgu dāvanu viņš atminas arī savas cienītājas sarūpēto džemperi. «Deviņdesmito gadu sākumā, kad biju pametis aktīvās muzicēšanas gaitas un ievērojami mainījis imidžu, strādāju kādā firmā. Iestādes apkopēja, sirma kundzīte, sazīmēja, ka esmu tas pats Veits no «Credo», un atzinās, ka bijusi liela grupas cienītāja. Kad man pienāca dzimšanas diena, kundzīte uzdāvināja... džemperi, teikdama, lai es neskraidu ar vaļēju jaciņu... Attinu paciņu un ieraudzīju koši sarkanu svīteri, kam uz krūtīm bija izadīts «Guntis Veits», bet uz muguras — uzraksts «Credo» un notis. Turklāt apģērba gabals man bija trīs izmērus par mazu,» stāsta mūziķis, piebilstot, ka dāvana, protams, bijusi mīļa, taču savam sākotnējam nolūkam neizmantojama.