16. nodaļa. Pilsonība kā prece

Tā nu Parex bankas prezidents un nākamais Latvijas visbagātākais cilvēks šajā reizē paliek bez kārotās pilsonības («Viņš uzvedas kā izlaists puišelis, kam ir visas citas, bet nav šīs mantiņas,» pati savā avīzē paziņo S. Ēlerte), un tieši tāpat notiek arī ar laikraksta SM Segodņa izdevēju Ļevu Vaismanu, Ivanu Haritonovu, abiem viņa brāļiem un māsu, kam pilsonību oficiāli 1995. gada maija beigās atņem tiesa (bet jau 2000. gadā – arī ar ekscentrisko Labklājības partijas līderi Juri (Juriju) Žuravļovu). Taču tieši gadījums ar cienījamo baņķieri un viņa «nozagto» pasi likumdevējiem un citām ieinteresētām personām uzskatāmi parāda – vajadzētu darīt kaut ko, lai pie Latvijas pilsonības bez vajadzības blēdīties un krāpties tiktu tie, kam tā tādu vai citādu iemeslu dēļ pienākas (jāatgādina, ka tieši tolaik Saeimas nacionālo spēku pārstāvji skaļi vaimanā par šausmīgo situāciju, ka 80 procenti valsts vadošo finansiālo struktūru vadītāju neesot Latvijas pilsoņi). Rezultātā tad arī top Pilsonības likuma 13. pants, kas apbrīnojami lakoniski nosaka, ka LR pilsonībā ar Saeimas lēmumu individuāli var uzņemt personas, kurām ir īpaši nopelni valsts labā. Kādi ir šie nopelni un kas ar šo vārdu vispār jāsaprot, – ne vārda, līdz ar to iespējas – visplašākās.

Sākumā gan shēma acīmredzami buksē. 1994. gada decembrī tiek izveidota Saeimas komisija, kurai jāvērtē kandidatūras ārpuskārtas naturalizācijai par īpašiem nopelniem Latvijas valsts labā, taču labu brīdi tā nekādi nespēj sanākt uz pirmajām sēdēm – iespējams, vaina ir tās vadītāja, komponista Imanta Kalniņa radošajā personībā, ko komisijas loceklis Dzintars Ābiķis raksturo ar vārdiem: «Ņemot vērā, ka Kalniņa kungs ir radoša personība un tagad staigā apkārt trallallā, es būšu spiests organizēt sēdes pats un sakārtot komisijas darbu…» Turklāt deputāti pat ir ņēmuši vērā situāciju ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu, kas jau kļuvusi par īstu masu pasākumu: Dz. Ābiķis apgalvo, ka ar uzņemšanu pilsonībā par īpašiem nopelniem tā noteikti nenotikšot (lai gan vienlaikus viedi norāda – galvenais kritērijs būšot deputātu personiskā attieksme), savukārt LNNK deputāts Dainis Stalts visā nopietnībā ierosina gada laikā pilsonību par īpašiem nopelniem piešķirt ne vairāk kā pieciem cilvēkiem.

Šajā ierosinājumā neviens neieklausās, taču sākotnēji pilsonības piešķiršana par īpašiem nopelniem patiesi notiek izsvērti un nopietni: Pilsonības likuma izpildes komisija vienojas, ka ne jau kurš katrs varēs kaut vai iesniegt pieteikumu par pilsonības piešķiršanu īpašu nopelnu dēļ, bet tikai pieci deputāti, Valsts prezidents, Ministru kabinets vai desmitā daļa Latvijas pilsoņu. Kā pirmie kandidāti uz īpašo nopelnu pilsonību tiek nosaukta vijolniece Ludmila Girska, mākslas doktors Edvards Kļaviņš, operdziedātājs Samsons Izjumovs un vokālā pedagoģe Ludmila Brauna, kopumā līdz 1995. gada martam komisijā jau tiek iesniegts apmēram pussimts ierosinājumu par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem.

Taču beigu beigās komisija un pēc tam arī Saeima atbalsta trīs kandidatūras ar stingru Latvijas ceļa politisko aizmuguri – rakstnieku Roaldu Dobrovenski, ērģelnieci Jevgeņiju Ļisicinu un tautfrontieti Romualdu Ražuku.

,

Prese pat rīko aptaujas par to, kuru cilvēku nopelni būtu Latvijas pilsonības cienīgi, tikmēr deputātu lielā stingrība un apdomība šajā jautājumā mēnesi pēc mēneša iet mazumā – un dīvainā kārtā īpaši nopelni aizvien biežāk izrādās nevis sabiedrības nosauktajiem ļaudīm, bet vienkārši vajadzīgiem cilvēkiem un partiju sponsoriem. 1995. gada septembrī pilsonība par īpašiem nopelniem piešķirta jau diviem desmitiem cilvēku – tostarp arī plašākai sabiedrībai pilnīgi nepazīstamiem. Piemēram, divdesmitais īpašo nopelnu pilsonis ir uzņēmumu Rīgas miesnieks un Rīgas 1. saldētava valdes priekšsēdētājs, vēlākais miljonārs Georgijs Knellers, kura īpašos nopelnus Latvijas labā Tautsaimnieku politiskās apvienības pārstāvis Edvīns Kide skaidro tā: «Viņš ir viens no celmlaužiem, kas lauž ceļu uz Eiropas Savienību par gaļas standartiem, par gaļas eksportu…»

Vēl pēc tam īpaši nopelni Latvijas labā izrādās ne tikai baņķierim Vladimiram Kuļikam, naftiniekiem Valērijam Barjeram un Haimam Koganam, alus darītājam Vitālijam Gavrilovam, Liepājas metalurga direktoram Valērijam Terentjevam un SIA Skonto metāls ģenerāldirektoram Borisam Medvedevam, bet arī partijas dāsni sponsorējušā uzņēmuma Kālija parks pārstāvim Oļegam Stepanovam, Organizētās noziedzības apkarošanas biroja priekšnieka vietniekam Mihailam Belkinam (kurš dažus gadus vēlāk uzrāda apsūdzību par izspiešanu un slepkavības draudiem), tādiem plašākai sabiedrībai faktiski nepazīstamiem un arī tautsaimnieciski ne pārāk nozīmīgiem ļaudīm kā VEF Tranzistora prezidentam Valerānam Ahmerovam un uzņēmuma Rīnūži ģenerāldirektoram Georgijam Ševčukam, pat ārstei Allai Kozačenko un pat… SIA Hoetika krāsotājam Vladimiram Čirjatjevam. Īsta saucēja balss tuksnesī izrādās tēvzemieša Aigara Jirgena vārdi: «Ja cilvēks ir labi strādājis savā profesijā, to nevar uzskatīt par īpašiem nopelniem valsts labā. Īpašs nopelns būtu, ja šis cilvēks būtu piedalījies Latvijas atbrīvošanas cīņās...«

Šajā laikā Saeimā jau atklāti apspriež kandidātu devumu partiju budžetiem, un šādā situācijā nav nekāds brīnums, ka brīdis saņemt «kāroto mantiņu» pienāk arī tiem, kam iepriekš tā gājusi secen: 1997. gada novembrī V. Kargina īpašos nopelnus valsts labā ierosinājumā piešķirt viņam pilsonību atzīst Saeimas deputāti Viktors Kalnbērzs, Viesturs Boka, Jānis Jurkāns, Pēteris Apinis (galvenais parakstu vācējs), Edvīns Inkēns, Andris Ameriks, Jānis Ādamsons, Leonards Tenis, Jānis Kalviņš, Ruta Marjaša un Māris Vītols, kā arī tādi pazīstami ļaudis kā Raimonds Pauls, Jānis Peters, Komercbanku asociācijas prezidents Teodors Tverijons, Kultūras fonda prezidents Pēteris Bankovskis, Parex bankā kreditējošās Neatkarīgās Rīta Avīzes līdzīpašnieks Andris Jakubāns, kā arī sporta funkcionāri Einārs Fogelis un Vilnis Baltiņš.

Tiesa, Pilsonības likumā gan skaidri ierakstīts, ka persona, kas ieguvusi pilsonību, sniedzot nepatiesas ziņas par sevi, pilsonību var iegūt tikai naturalizācijas kārtībā, taču… šajā PID atgādinājumā neviens neieklausās. Ja vēl nesen Pilsonības likuma izpildes komisijas vadītāja Ilga Kreituse presei saistībā ar pilsonības piešķiršanu sportistiem ir paziņojusi, ka, «ja Latvijas pilsonis runā krievu valodā, ko pasaulē pazīst pēc skaņas; ja Latvijas komanda runā krievu valodā, tad to uztvers kā Krievijas, nevis Latvijas komandu», tagad viņa ir negaidīti atmaigusi pret pilsonības pretendentu: viņas vadītā komisija neesot nekāda izmeklēšanas iestāde, tāpēc nekāda informācija par V. Karginam iepriekš piešķirto un atņemto pilsonību netikšot pieprasīta – ja reiz baņķieris ar savu parakstu esot apliecinājis, ka viņam nav nekādu saistību, kas varētu liegt saņemt pilsonību, tad neesot nekāda pamata to apšaubīt.

Un, ja, piemēram, V. Boka godīgi atzīst – viņam esot simpātiski, ka Parex banka atbalstījusi baletdejotāja Māra Liepas piemiņas pasākumus, tad bijušo vēstnieku un dzejnieku J. Peteru piemeklējusi īsta amnēzija – viņš presei apgalvo, ka par iepriekšējo V. Kargina krāpšanos ar pilsonību vispār neko nezinot: «Pirmā dzirdēšana. Es to zinu tikai no jūsu apgalvojumiem. Ja būs neapstrīdami pierādījumi, tad tā būs cita lieta…» Liekulības tirgum punktu pieliek A. Jakubāns ar vārdiem: «Visās normālās valstīs tādam cilvēkam kā Karginam dotu pilsonību, un nekur viņam nebūtu jālūdzas un jālasa par sevi avīzē idiotiski raksti.» Rezultātā tā paša 1997. gada novembra beigās Latvijas pilsonību par īpašiem nopelniem reizē ar ansambļa Eolika māksliniecisko vadītāju Borisu Rezņiku, virsniekiem Valēriju Maliginu un Hermani Černovu, kā arī RTU katedras vadītāju Vladislavu Grišinu saņem gan V. Kargins, gan viņa kompanjons, bijušais «preses sakārtotājs» viltoto pases dokumentu lietā V. Krasovickis. Tiesa, viņu abu dzīvesbiedres Latvijas pilsonību 1999. gadā iegūst jau vispārējā kārtībā, bez kādiem «blatiem».

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...