17. nodaļa. Neatkarības deklarācija

Deklarācija par suverenitāti aktuāla bija tikai nepilnu gadu, jo 1990. gada maijā, darbu sākot jaunā sasaukuma Augstākajai Padomei, kurā lielu daļu veidoja Tautas frontes izvirzītie deputāti, nekavējoties tika pieņemta Neatkarības deklarācija, kas jau pavisam nepārprotami nosprauda kursu uz pilnīgas neatkarības atgūšanu, nevis divdomīgu eksistenci PSRS sastāvā. Tiesa, ar pārejas periodu, par kura ilgumu tolaik nevienam nebija ne mazākās jausmas. Diez vai daudz bija deputātu, kuri spēja iedomāties, ka jau pēc gada viņi varēs pieņemt deklarāciju par reālu Latvijas valstiskuma atjaunošanu.

Neatkarības deklarāciju, kā vēlāk stāsta viens to tās autoriem Aleksandrs Kiršteins, rakstījuši Romāns Apsītis, Rolands Rikards, Andrejs Krastiņš, Egils Levits un viņš pats. «Tad vēl turpinājās strīdi: atjaunot tikai četrus pantus no vecās Konstitūcijas vai arī visu? Bija varianti, kas paredzēja uzreiz visu pantu atjaunošanu. Jo, piemēram, Lietuva iztika bez kaut kāda pārejas perioda. Taču bija arī cita Lietuvas pieredze – tur Gorbačovs ieviesa kaut ko līdzīgu ekonomiskajai blokādei,» vēlāk atminējās A. Kiršteins. Īpaši interesants bija viens no argumentiem, ko par labu Neatkarības deklarācijas pieņemšanai minēja A. Krastiņš: ja reiz Padomju Savienība aicina Latviju noslēgt konfederācijas līgumu (šāds priekšlikums bija izskanējis konsultāciju laikā Maskavā), tad būtībā Kremlis atzīst Latvijas neatkarību, jo konfederācijā apvienoties taču var tikai neatkarīgas valstis.

Rezultātā gala lēmums bija par labu četriem vecās Konstitūcijas pantiem, taču arī šādam variantam Augstākajā Padomē netrūka oponentu. Tā kompartijas līderis Alfreds Rubiks klausītājus biedēja ne tikai ar briestošajiem starpnacionālajiem konfliktiem, bet arī ar gaidāmo ekonomisko krahu, kas Latviju gaidot pēc izstāšanās no PSRS: «Neatkarība bez piepildījuma ar konkrētu un pilnīgi reālu politisko ekonomisko un starptautisko saturu ir fikcija, kas var nest vienīgi nelaimi un nabadzību. Lēmums, kas pieņemts bez skaidrām prognozēm par gaidāmajām sekām var pilnīgi sagraut ekonomiku, kura jau tā ir krīzes stāvoklī.» Un vispār – Latvijas neatkarība apdraudēšot mieru un stabilitāti ne tikai PSRS rietumos, bet arī Ziemeļeiropā.
Savukārt Daugavpils pārstāvis V. Žarkovs draudēja ar referendumu Daugavpilī, pēc kura daugavpilieši varētu izlemt palikt PSRS sastāvā. Draudiem gan nebija cerētā efekta, tāpat kā mēģinājumiem deklarācijas pieņemšanu atlikt vai pat sarīkot tai veltītu referendumu. Viens no pēdējiem runātājiem, kas centās balsojumu pēdējā brīdī nobremzēt, bija deputāts Leonīds Kurdjumovs, - viņš jautājuma izskatīšanu centās apturēt, apelējot pat pie kuņģa darbības ietekmes uz smadzenēm: «Mēs vēl neesam paspējuši sagremot pusdienas, ar kurām mūs pabaroja pirms trim stundām, kad jau pieņemam pēdējo piecdesmit gadu laikā kardinālāko lēmumu mūsu republikas dzīvē.» Tā tomēr palika saucēja balss tuksnesī, un deklarācija par lielu prieku pie parlamenta ēkas gaidošajam pūlim tika pieņemta.

Interesanti, ka mazliet vēlāk komunistu nostāja tomēr kļuva mazliet pielaidīgāka, un 1990. gada nogalē Latvijas Komunistiskā partija, ko tobrīd jau vadīja A. Rubiks, savā programmiskajā paziņojumā jau atļāvās tomēr ieminēties par republikas patstāvību. Tiesa, tikai par ekonomisko patstāvību, ar to saprotot aktīvu ekonomisko sakaru uzturēšanu ar citām PSRS republikām uz savstarpēja izdevīguma pamata.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...