18. sērija. Kampaņošanas jaunās patiesības

Aizvien lielāki plakāti, visi stabi noklāti, vēl tikai lapiņas no debesīm nebira. Viss pārējais bija. Visa simbolikas līnija, krāsa. Parasti partijas uztaisīja vienu klipiņu, labi, divus, bet mums bija trīspadsmit. Ar šodienas acīm skatoties, tur daudz kas bija eksperiments. Mēs tā vairāk nekad nedarītu, jo ir kaut kādas lietas, kas Amerikā strādā – cilvēki ir milzīgā sajūsmā, kad ierauga superlielu, teiksim, Šķēli, bet Latvijā cilvēks vienkārši samulst. Tas nekādā ziņā neveicina, ka par tevi nobalsos vairāk cilvēku. Tāpat arī fakts, ka padari visu Rīgu oranžu,» tagad saka viens no Tautas partijas kampaņas veidotājiem J. Liepnieks.

Protams, arī šī kampaņa vēl ir pilna ar neveiklām kļūdām, un pastāv viedoklis, ka tā Tautas partijas iegūto balsu skaitu ir drīzāk samazinājusi nekā palielinājusi, taču rezultāts vienalga ir iespaidīgs, un pēc 7. Saeimas vēlēšanām partiju kampaņas Latvijā pārvēršas uz visiem laikiem – pat vistumsonīgākās politiskās organizācijas sāk nojaust, ka priekšvēlēšanu kampaņā neiztikt bez pārdomātiem reklāmas un mārketinga instrumentiem un speciālistiem. Savukārt vēl nākamās – jau 8. Saeimas vēlēšanas 2002. gadā apliecina vēl vienu kampaņošanas patiesību: E. Repšes vadītā Jaunā laika panākumi parāda – ja jums ir laba, kaut caur un caurēm populistiska ideja, priekšvēlēšanu kampaņa var būt nepārdomāta un neprofesionāla, bet vēlēšanās jūs vienalga uzvarēsiet.

Taču papildus tam kampaņošana notiek visos iedomājamos virzienos – vienas partijas investē īpašos reklāmas klipos; otras seko Latvijas ceļa un LZS izveidotajai tradīcijai un kā apmātas dodas uz reģioniem tikties ar vēlētājiem, uzskatot to par obligātu kampaņas sastāvdaļu; trešās iemēģina vēl ko jaunu (Jaunais laiks ar E. Repši staigā pa mājām, taču, kā atzīst J. Liepnieks, «vienīgā jēga ir tikai tad, ja tu vari paņemt līdzi Panorāmu, citādi ne tu kur tiec iekšā, ne kāds ir priecīgs tevi redzēt, – tās ir tādas kulturālas lietas, kuras nevar mehāniski pārņemt no ārzemēm»); ceturtās dodas J. Zīgerista iemītajās takās un ja ne izsniedz banānus, tad dala – kā, piemēram, reģionālās partijas Latgales gaisma līderis un kādreizējais Daugavpils mērs Rihards Eigims – konfektes skolēniem (pirms 2005. gada pašvaldību vēlēšanām viņš izdala veselas deviņas tonnas saldumu) vai kā apvienība Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā 2002. gadā nosponsorē pat pasaules futbola čempionāta TV translāciju.

Savukārt vēl piektās apliecina teicienu, ka muļķis pat baznīcā dabū pērienu – kad visiem vēlētājiem adresētā Viļa Krištopana aizrautīgā vēstule, pateicoties Lattelekom datu bāzei, tiek nogādāta arī dažiem mirušiem tantukiem, viņam atliek vien nogausties, ka mirušo tantuku radinieki gan nav skrējuši sūdzēties presei, kad mirušās mātes vai vecāsmātes vietā apmaksājuši telefona rēķinus; bet, kad D. Īvāna un kādreizējā valsts kompānijas Latvijas aviolīnijas vadītāja Jāņa Dineviča vadībā sociāldemokrāti par 80 tūkstošiem latu dienu pirms 8. Saeimas vēlēšanām sarīko grandiozu koncertu 11. novembra krastmalā, rīdzinieki… pukojas par sasodītajiem sociķiem, kuru dēļ radušies pamatīgi satiksmes sastrēgumi.

Un vēl, protams, par neatņemamu priekšvēlēšanu laika sastāvdaļu kļūst kandidātu sarakstu atpazīstamāko ļaužu izmantošana uz nebēdu – protams, ja tādi šajos sarakstos ir. Rezultātā sākas īstas slavenību medības – ja pirms 5. Saeimas vēlēšanām tikai viens pats Ufo jeb Kaspars Upacieris no Latvijas laimes pārmetas pie Latvijas ceļa balstītājiem, tad vēlāk viss ir jau daudz nopietnāk – Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsā kursa autori to smejot apraksta šādiem vārdiem: «Par Stendzenieka partijas vilcēju kļuva maza, zaļa vardīte Kvā Kvā, par kuru dziedāja ekonomikas eksperts Lapčenoks. Toties Jaunā partija par īpašiem nopelniem uzņēma savās rindās visu Latvijas hokeja izlasi un vinnēja 7. Saeimas vēlēšanās. Deputātiem vairs nebija laika spēlēt hokeju, tāpēc vārtos vecākā trenera Krūmiņu Jāņa komandā stājās Pauls, uzbrucēju trijnieks izskatījās šāds: Leščinskis, Zaržeckis, Mežeckis.

Aizsardzībā labi spēlēja poručiks Rževskis. Bet pa to laiku Znaroku ievēlēja par Latvijas prezidentu, Satversmi papildināja ar pantiem par piespēli pāri zonām, bet Krimināllikumā tika ieviests divu minūšu sods par sitienu pretiniekam ar nūju. (..) Priekšvēlēšanu drudzī pamodās tādi politiskie spēki, par kuriem bija aizmirsuši pat vēsturnieki. Turlais nodibināja partiju Mūsu Latvija, taču izrādījās, ka praktiski nav vairs, ko ierakstīt sarakstā – visi volejbolisti jau bija izķerti, muzikanti taisnīgi sadalīti pa plašo latvju politisko spektru, baznīckungus bija savervējis dievbijīgais Šlesers…»
Tā nu viss būtu skaisti un jauki, ja ne Latvijas partijas jau kopš deviņdesmito gadu sākuma mocošais finanšu līdzekļu iegūšanas un to kontroles jautājums. Bet par to – nākamajā sērijā.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...