18. sērija. Naivuma un ķibeļu gadi

Savukārt pirms 5. Saeimas vēlēšanām 1993. gadā jau vērojams tas, ko patiešām var dēvēt par priekšvēlēšanu kampaņām, – soli pa solim nāk atskārsme, ka ir nepieciešama reklāma (partijas vai sakaujas par iespēju savai reklāmai iegādāties pirms vēlēšanu dienas pēdējo Lauku Avīzes pirmo lappusi), ir nepieciešamas «velkošās personības» (Latvijas ceļam tās, piemēram, ir Anatolijs Gorbunovs, Georgs Andrejevs un Gunārs Meierovics, lai gan par «lokomotīvēm» tobrīd šos ļaudis vēl nesauc), ir nepieciešami lozungi un vispār ir nepieciešama priekšvēlēšanu kampaņa, kā arī tās vadītāji. (Daži gan jau tobrīd to apjēdz pat ļoti labi – piemēram, nākamo vēlēšanu LC «lokomotīve» Māris Gailis savos memuāros vēlāk raksta: «Lai gan kampaņas formālais vadītājs bija Druvis Skulte, es, izvirzījis sev mērķi nokļūt kādā no būtiskākajām pēcvēlēšanu politiskajām pozīcijām, tiecos kļūt par tās neformālo līderi – tātad izveidojās zināma divvaldība.»)

Protams, tobrīd izpratne par daudzām lietām ir samērā primitīvā līmenī – vēl pāris gadus vēlāk Latvijas Zemnieku savienības vēsturei veltītā grāmatā partijas pārstāvis Antonijs Zunda visā nopietnībā priecājas par sasniegumiem: «Tika publicēts un izsūtīts vēlētājiem priekšvēlēšanu buklets un darbības programma. Bukletā bija minēti LZS galvenie mērķi: nosargāt valstisko patstāvību, veicināt tautsaimniecības uzplaukumu un visu Latvijas iedzīvotāju labklājību. Reklāmas materiāls arī vizuāli bija ļoti veiksmīgs. Tas bija krāsains un ar LZS simboliku. LZS 5. Saeimas darbības programma bija apjomīga – kopā 22 lappuses. Arī tā bija krāsaina, ar LZS simboliku uz vāka. Reklāmas materiāli tika pavairoti vairāk nekā 200 000 eksemplāros un nosūtīti pa pastu vēlētājiem. Veiksmīga bija LZS iecere par apsveikumu Vasarsvētkos. Arī apsveikums bija iespiests 200 000 eksemplāros un nosūtīts vēlētājiem. Īsi pirms Saeimas vēlēšanām daudzi saņēma krāsainu kartīti ar ziedošu ābeļdārzu...«

Taisnības labad gan jāteic, ka arī M. Gailis šajā pašā laikā izdotajos memuāros par LC 1993. gada kampaņas gauži līdzīgajiem veikumiem izsakās vēl jūsmīgāk. Toties īsts progress partiju kampaņu svarīguma izpratnes jomā notiek nākamajos divos gados, un pirms 1995. gada rudenī notiekošajām 6. Saeimas vēlēšanām tiek likts lietā jau pilns arsenāls – gan masīvs reklāmas apjoms, gan skaļi saukļi, gan tas, ko vēlāk nodēvēs par «administratīvā resursa izmantošanu». Un iespaidīgākā neapšaubāmi ir vācieša Joahima Zīgerista – bijušā LNNK biedra un spilgta populista – savāktā saraksta kampaņa, ko atzīst pat viņa pēcteči kampaņošanas jomā. «Šī kampaņa bija tāda, kā to saprot Rietumu valstīs. It kā tur viss bija – strukturēta ziņa, visi iespējamie aktivitāšu veidi, televīzija, radio, notikumi, tikšanās ar vēlētājiem. Tas acīmredzot bija pirmais gadījums, kad pirms tam tika taisīta socioloģija. Arī pirmo reizi bija pilnīgi neticams rezultāts. Ja tā padomā, tas ir pilnīgs absurds, kas tika ievēlēts. Cilvēks, kurš neprot latviski, nav saprotams, vai viņš ir vai nav pilsonis, nebija saprotams, kas tā par partiju – ne tur cilvēku, ne tur kā. Skaidrs, ka viņa iekļūšana Saeimā bija reklāmas nopelns,» saka vēlākais Tautas partijas kampaņu organizētājs Jurģis Liepnieks. (Par socioloģiju gan viņam īstas taisnības nav – pirms 6. Saeimas vēlēšanām to nopietni studē arī Latvijas ceļš.)

Vēl viena 6. Saeimas vēlēšanu uzvarētāja ir Ziedoņa Čevera un Vasilija Meļņika partija Saimnieks, kura savukārt pierāda, ka iespaidīgu rezultātu vēlēšanās var iegūt bez īpaši spilgtām idejām, bet ar milzīgu ieguldīto līdzekļu masu (kad pēc vairākiem gadiem šis pats politiķis savu jauno Brīvības partiju pamēģina piesacīt «ar ideju» – ar reklāmām, kurās pie Brīvības pieminekļa stāv Latvijas armijas uniformā ģērbies melnādains vīrietis, kā arī uzrakstīts – «Šodien – Latvijas sargs, rīt varbūt tavs znots?», kampaņa izgāžas kopā ar pašu partiju). Trešais jaunatklājums sabiedrībai ir tā paša A. Kaula un īsi pirms vēlēšanām reanimētās Latvijas Vienības partijas īsā un intensīvā kampaņa – pateicoties ārzemēs mītošā un Latvijā tiesībsargāšanas iestāžu kārotā uzņēmēja Armanda Stendzenieka finansējumam (tajā laikā pietiek ar dažiem desmitiem tūkstošu latu), mediju telpa tiek piekliegta ar saukli «Albertu Kaulu – par Ministru prezidentu!» (kura variācijas pats A. Stendzenieks no Vācijas faksē uz Radio SWH), un partijas saraksts, neraugoties pat uz tajā uzietajām «mirušajām dvēselēm», patiešām iekļūst Saeimā.

Tiesa, A. Stendzenieka mērķis neīstenojas, un Latvijā viņam izdodas atgriezties tikai roku dzelžos, taču fakts – kā norāda J. Liepnieks, «tās bija kampaņas, kas reāli pamaisīja valdošajai elitei, kad toreiz labējā blokā konkurēja Latvijas ceļš ar zemniekiem, un kļuva skaidrs, ka cilvēks no malas ar reklāmas aktivitātēm šo varu var apdraudēt. Zīgerists un Kauls parādīja, ka ar reklāmu iespējams sasniegt neticamus rezultātus. Un tas bija tāds naudas un karnevāla spēks. Var smieties par banānu dalīšanu, bet tas jau tas pats tiešais mārketings ir – kaut kādas mazas dāvaniņas, viss kā no grāmatas. Tajās vēlēšanās arī tas lūzums notika. Parādījās viedoklis, kas ir nepieciešama organizēta reklāmas kampaņa un ka kampaņa ir kaut kas cits nekā ikdienas darbība. To ikdienas darbību tā nenovērtē, lai varētu cerēt – tā kā tu esi ļoti labs premjers, ar to vien pietiks, lai tu varētu dabūt tādu rezultātu, kā tu vēlies».

Savukārt «valdošā elite» tieši pirms šīm vēlēšanām uzskatāmi pierāda, cik sekmīgi pat bez īpašām mācībstundām ir spējīga izmantot visas varas dotās priekšrocības. Kopā ar pārējiem valsts vadītājiem pieļāvis visas valsts banku sistēmas krīzi, premjers M. Gailis, neraugoties uz valsts budžeta kritisko stāvokli, paziņo, ka Bankas Baltija krīzes upuriem noguldījumi līdz 200 latiem tikšot izmaksāti uzreiz, bet līdz 500 latiem dažu gadu laikā, – tas, lūk, esot politisks lēmums, jo Latvijas ceļš esot par sociāli atbildīgu politiku. «Es lieliski apzinājos, kas var notikt ar Latviju, ja vēlēšanās uzvaru gūs aktīva kļuvusī «Apkrāpto noguldītāju partija» vai mazturīgo partija kopā ar pensionāru federāciju, vai bojāristi, vai zīgeristieši. Šo spēku koalīcija varētu radīt katastrofālas, varbūt pat neatgriezeniskas sekas Latvijai,» savos memuāros šo vēlākajos gados tik iecienīto metodi – pirms vēlēšanām visādos veidos kampaņot uz valsts rēķina – mēģina skaidrot pats M. Gailis, savukārt prese jau tolaik skeptiski noteic: «Iznāk, ka visi Latvijas iedzīvotāji finansējuši Latvijas ceļa priekšvēlēšanu kampaņu. Katrā ziņā LC valdība aizņēmās miljonu no mums visiem, lai, atdodot to dažiem tūkstošiem vēlētāju, «nezaudētu uzticību"…"

Tiesa, arī šis priekšvēlēšanu kampaņošanas ziņā vēl ir un paliek salīdzinoša naivuma un sirdsšķīstuma laiks ar aizkustinošām kļūmēm un ķibelēm. M. Gailis zūdās, ka Gunta Ulmaņa padomnieku dēļ viņam nav izdevusies uzstāšanās TV tiešraidē kopā ar Valsts prezidentu; LZS kampaņā izmantotais resnās bites attēls visiem skeptiķiem liek runāt par nejauku un slinku tranu; par to pašu zemnieku līdera Andra Rozentāla izgāšanos Viļānos – uzrunājot sapulcējušos, viņš divas reizes pārsakās un uzrunu sāk: «Dārgie līvānieši…» – smejas puse Latvijas; Saimnieka reklāmā, kurā tiek rūpīgi ēvelēts pelēks dēlis, jokdari saskata aicinājumu «Balsojiet par mums, mēs jums noņemsim skaidu!"; savukārt vēlēšanu apvienību plakātu veidotāji tajos, protams, visādi izceļ «savējos» (pēdējais nedaudz komiskais fenomens gan atkārtojas arī pirms nākamajām vēlēšanām, liekot joku grāmatas Latvijas visjaunāko laiku vēstures īsais kurss autoriem nacionālās politisko plakātu īpatnības atainot tā: «Vēlēšanu tuvumā dīvainas pārvērtības notika ar deputātu kandidātu ķermeņiem. [Kristiāna] Lībane pāris nedēļās izauga līdz 1,85 m un nu jau gatavojās pāraugt arī [Andreju] Panteļējevu un [Vili] Krištopanu. Pēc tam viņa iestājās TTT komandā, un Latvijas basketbols atguva Semjonovas laiku slavu. Tikmēr «Zaļajā darba partijā iekš Kristus» norisinājās gluži pretēji procesi – Andrejs Naglis un [Indulis] Emsis nostājās blakus Kreitusu pārim, un izrādījās, ka abu (1,40 m) augumi nesniedzas [Ilgai] Kreitusei pat līdz pleciem. Emsis un Naglis apvainojās un emigrēja no Latvijas, lai dotos uz dzimteni Āfriku pie tautiešiem pigmejiem…»)

Jau it kā daudzpieredzējušajā Latvijas ceļā tieši pirms 6. Saeimas vēlēšanām notiek īsts publisks konflikts tieši par plakātu tēmu. «Tāpat kā citām partijām, arī mums vajadzēja domāt par vēlēšanu «lokomotīvēm». No iepriekšējiem mums bija saglabājies Gorbunovs. Tā kā valdības reitings tobrīd bija pietiekami augsts, tad «lokomotīvju» godā iekļuvām mēs ar Jāni Ādamsonu. Uz šīm trim personām tika liktas vislielākās cerības: tika pasūtīti speciāli plakāti, kuros bijām redzami mēs trīs, bija iecerēti līdzīgi plakāti arī katram no mums atsevišķi. Tomēr no šīs idejas nācās atteikties, jo pirmais plakāts, kas bija ar Gorbunova attēlu, nebija izdevies pārliecinošs un šķita, ka šāda aģitācijas forma nebūs pieņemama daudziem vēlētājiem,» – tik korektos vārdos situāciju vēlāk apraksta M. Gailis.

Taču patiesībā viss ir daudz skarbāk – A. Gorbunovs sāk publiski iebilst pret LC plakātiem, uz kuriem attēlots viņš viens pats, apgalvojot: «Es neaicināju uz skaļumu un uzbāzīgumu, un nevarēju to darīt tāpēc, ka tas ir pilnīgi pretrunā ar manu raksturu un uzskatiem.» Savukārt kampaņas vadītājs D. Skulte faktiski publiski apvaino «lokomotīvi» melos: «To viņš ļoti labi zināja un zināja, ka būs arī pārējie plakāti…» (Bet ko darīt – katram savs liktenis, un ļoti iespējams, ka tieši drukāti uzskates materiāli divas vēlēšanas vēlāk pieliek punktu Latvijas ceļa politiskajam mūžam: īsi pirms Saeimas vēlēšanām parādās skrejlapas, uz kurām atpazīstamas Tautas partijas  pirmsvēlēšanu reklāmas, bet virs tām lieliem burtiem rakstīts Banda. Beigu beigās izrādās, ka ar ne pārāk korekto skrejlapu drukāšanu un izplatīšanu vistiešāk saistīts ekscentriskais LC Saeimas deputāts Pēteris Apinis, – un skandāls kļūst par pēdējo pilienu, kas, ļoti iespējams, atņem Latvijas politikas veterāniem cerības pārvarēt vēlēšanu piecu procentu barjeru.)

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...