19. sērija. Ierobežošanas skumjās tradīcijas

Tiesa, jau 1994. gadā pirmoreiz nopietni, «valstiskā līmenī» aktualizējas jautājums par partiju finansēm. Tiek konstatēts, ka, neraugoties uz likumdevēju pūlēm, vispār nav skaidrs, kad īsti partijām jādeklarē savi finansētāji un kā tam jānotiek: it kā priekšā ir pašvaldību vēlēšanas, bet partijām savas finanses būs jādeklarē tikai nākamajā pavasarī, priekšvēlēšanu apvienībām – mēnesi pēc vēlēšanām. Rezultātā likumdevēji sarosās, pašvaldību vēlēšanas gan paiet, tomēr salīdzinoši ātri – jau pēc gada Saeimā tiek atbalstīts vēlākā neveiksmīgā pretkorupcijas likumdošanas tēva Jāņa Lagzdiņa izstrādāts partiju finansēšanas likumprojekts, kas it kā ir gana stingrs – tas cita starpā noteic, ka nav pieļaujama ziedojumu pieņemšana no ārzemniekiem un anonīmiem avotiem, aizliegta ir valsts iestāžu finanšu izmantošana, viena fiziskā persona gada laikā vienai partijai drīkst ziedot līdz 5000 latu, juridiskā – līdz 25 000 latu.

Taču jau šajā laikā tiek ielikts pamats virknei mūsdienu Latvijas politisko tradīciju – likumdošanā tiek iemontēta virkne dažādi tulkojamu un nepietiekami pārdomātu normu, virkne partiju sāk aizrautīgi činkstēt par pārāk stingriem noteikumiem, un tāpat sākas arī mūžīgā diskusija par to, pāriet vai ne uz valsts finansētu partiju sistēmu, atsakoties no nekontrolējamiem ziedojumiem. Pirmā no činkstētājiem ir LTF valde, kas 1995. gada janvārī paziņo, ka izstrādātais jaunais partiju finansēšanas likumprojekts esot pārāk stingrs un tāds tas varētu būt tikai gadījumā, ja partijas tiktu finansētas atkarībā no vēlēšanās gūtajiem rezultātiem – un no valsts un pašvaldību budžeta. Savukārt pirmā atklājusies nejēdzība – likumdošanā gan noteikts, ka pirms vai pēc katras apmaksātas kandidāta uzstāšanās elektroniskajos medijos jāpaziņo, kas par to maksā, bet rezultātā visbiežāk tiek minētas reklāmas kompānijas, jo likums jau skaidri nenosaka, ka jānosauc naudas izcelsmes pamatavots (jā, šāda prasība patiesībā esot tīrā formalitāte, kas neko nedod, – ir spiests atzīt pat J. Lagzdiņš).

Nu, bet iemeslus, kāpēc diskusija par partiju finansēšanu no valsts budžeta tiešām pamazām kļūst mūžīga, uzskatāmi demonstrē, piemēram, Māris Vītols, kurš 1995. gadā kā Kristīgo demokrātu savienības politiskais konsultants šķietami pārliecināti deklarē: «Cena, ko vēlētāji maksā par šādu partiju finansēšanas modeli, ir partiju politiska atkarība no saviem lielākajiem naudas devējiem. (..) Šāds stāvoklis reāli apdraud partiju demokrātiju Latvijā, un, lai no tā izvairītos, šajā likumā vajadzēja izstrādāt normas, kuras līdzsvarotu visu partiju iespējas vēlēšanās, nosakot maksimālo pieļaujamo vienas partijas vēlēšanu kampaņas izdevumu apjomu (griestus) un radot papildu iespējas partijām savus uzskatus vēlētājiem masu informācijas līdzekļos izskaidrot bez maksas.» Savukārt pāris gadus vēlāk šis pats M. Vītols pārbēg uz Tautas partiju, kura savus panākumus saista tieši ar iespaidīgu no ziedotājiem saņemtu summu tērēšanu politiskajām kampaņām, un… strauji piemirst par saviem iepriekšējiem uzskatiem, ka, nenosakot kampaņas finansiālos griestus, «vēlēšanās konkurē nevis politiskās idejas, bet nauda».

Visas šīs tradīcijas dažādās izpausmēs turpinās nākamos desmit gadus – apjēgušas, ka bez vērienīgām priekšvēlēšanu kampaņām neizturēt, partijas ar visām iespējamām metodēm cenšas papildināt savus budžetus, savukārt šo kampaņu rezultātā valsts amatos ievēlētie partiju pārstāvji necenšas pārāk centīgi rūpēties par partiju finanšu sistēmas sakārtošanu. Vienlīdz zīmīgi izrādās gan Vienības partijas priekšsēdētāja vietnieka Ralfa Sviriņa kādā intervijā netīšām izteiktie vārdi: «Mūsu atbalstītāji cer, ka ieguldīto atpelnīs, ja ievēlēšanas gadījumā ļausim viņiem vismaz trīs mēnešus kārtīgi pastrādāt…», gan situācija 1995. gada 1. septembrī: lai gan partiju finansēšanas likums līdz šim datumam partijām kategoriski pieprasa deklarēt savas finanses, to laikus izdara… trešā daļa partiju, savus sponsorus aizmirst uzrādīt faktiski visas lielākās tābrīža partijas, savukārt vēl citas politiskās organizācijas piemirst norādīt, cik tad naudas ir to kontos.

Jaunas ir tikai partiju finanšu meklēšanas metodes un brīžam atklājušies naudas ceļi: Demokrātiskā partija Saimnieks nemaz īpaši neslēpj, ka ar to cieši saistītais fonds Drošība savā ziņā varētu tikt uzskatīts arī par «jumtu», kas tā biedrus legāli aizstāv no reketa; oriģinālu metodi personiskā finansiālā stāvokļa nodrošināšanai, startējot politikā, izdomā Latvijas Bankas prezidents Einars Repše – viņš aicina tautu ziedot viņam personiski, dodot mājienus, ka vēlamā summa varētu būt miljons; jaunas metodes ziedojumu ierobežojumu apiešanai tiek izmantotas Tautas partijas un tās pašas LSDSP finansēšanā – izrādās, ka tām abām gandrīz vai masveidā ziedojušas fiktīvas vai šaubīgas kompānijas, kuras neatrodas adresēs, kuras tās uzrādījušas kā savas juridiskās adreses, un Tautas partijas priekšsēdētājs Andris Šķēle pat nāk klajā ar paziņojumu, ka šādi ziedojumi esot plānota provokācija, «lai nomelnotu un diskreditētu Tautas partiju» ; tāpat atklājas, ka reižumis ziedojumu nauda aiziet galīgi greizus ceļus – izrādās, ka sociāldemokrātu Saeimas frakcijas deputāts Imants Burvis, kurš publiski paziņojis, ka LSDSP kļuvusi par sponsoru partiju, pats pievācis bijušo čekistu Jurija Šabašova un Vladimira Komogorceva dotu ziedojumu.

Vēl pirms stingrākās likumdošanas pieņemšanas tiek pat mēģināts pamangot naudu arī ārzemēs – Diseldorfas avīzē Handelsblatt tiek ievietots Alberta Kaula Vienības partijas aicinājums ziedot, bet J. Zīgerists Frankfurter Allgemeine Zeitung sola Vācijas uzņēmējiem Latvijā «izritināt sarkano tepiķi» ; kaut gan partiju finansēšanas likums it kā aizliedz gan partiju finansēšanu ar trešo personu starpniecību, gan īpašu starpniekorganizāciju izveidošanu partiju finansēšanai, apvienība Tēvzemei un Brīvībai organizēt «savlaicīgu un apjomīgu līdzekļu uzkrāšanu 7. Saeimas vēlēšanu kampaņai» uzliek fondam Tēvzeme (kura ziedotāji no valsts saņem nodokļu atlaides un kura valdē ir ne tikai teiciena «ētiski momenti šeit pastāv» autors Māris Grīnblats, bet arī Guntars Krasts, kurš kā premjers 1998. gadā pats publiski aizstāv partiju finansēšanu no valsts budžeta, Māris Ārgalis, kā arī Uzņēmumu reģistra galvenais notārs Māris Gulbis, kurš tolaik vēl pārstāv Tēvzemei un Brīvībai).

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...