20. sērija. Pirmie skaistumkonkursi

Astoņdesmito gadu nogalē skaistumkonkurss nebija kaut kāda nieka lieta. Kur nu, tas bija nacionāla mēroga notikums, apmēram kā vēlāk Eirovīzijas konkursa atlase. Pirmos konkursus tiešraidē rādīja televīzija, kooperatīvi sacentās par iespēju daiļavām piešķirt savas speciālbalvas, bet iekļūšana konkursa žūrijas komisijā bija prestiža jautājums. Tā pirmajā Latvijas skaistumkonkursā Mis Rīga – 88 žūrijas komisiju vadīja populārais aktieris Gunārs Cilinskis (blakus viņam sēdēja arī Rīgas komjaunatnes šefs Ziedonis Čevers), tika rīkotas pat sešas atlases kārtas, un kā goda viešņa tika uzaicināta Mis Latvija – 1930 Erna Emse – Kanska.

Pirmā Mis Rīga titula ieguvēja, 18 gadus vecā Rīgas 82. vidusskolas skolniece Sintija Jenerte vienā vakarā kļuva par nacionāla mēroga slavenību, par kuras gaitām prese interesējās vēl pāris gadu garumā. Un vispār tie bija laiki, kad gandrīz ikviens zināja republikas daiļākās meitenes. Kauna lieta bija nezināt, ka, teiksim, Mis Rīga 89 titulu ieguvusi Lauma Zemzare, bet Mis Grācija togad bija Kristīne Līpiņa. Konkursu organizēšanā uzskatīja par godu iesaistīties sabiedrībā pazīstami cilvēki, piemēram, deviņdesmito gadu sākumā pasākumu režija bija uzticēta vēlākajiem Nacionālās operas direktoram Andrejam Žagaram un reklāmas speciālistam Vladim Goldbergam.

Vēlākā skaistumkonkursu rīkošanas veterāne Inta Fogele tagad atminas: «1988. gadā tika īrēta tagadējā prezidenta pils, kur toreiz bija Pionieru pils: tur sēdēja administrators, kuram par to maksāja algu – pierakstīt meitenes, kas vēlētos atnākt un pieteikties uz konkursu. Mēneša vai pusotra laikā atnāca 43 meitenes. Bet ažiotāža bija milzīga, un jāatzīst – 1988. gadā mēs ne tikai nezinājām, kas ir konkursi, bet arī nezinājām, kur likt to Sintiju – likt viņu zelta būrī vai viņai īrēt istabu vai dzīvokli. Informācijas nebija nekādas. Toreizējā kinoteātrī Aina pēc tam, kad Sintija uzvarēja, bija plakāts, kur viņa bija ar uzdāvināto vāverīšu kažociņu. Bija milzīgs skandāls, trādirīdis un hajs, un viens no administratoriem, kam bija romantiskas attiecības ar Sintiju, cik nu tajos laikos tās drīkstēja būt, teica, ka Sintija negulēs skatlogā kā tāda palaistuve. Un tāpat Sintijas gadā bija trādirīdis par to, ka uz žurnāla Zvaigzne vāka uzlika meitenes kokteiļkleitās un uz otras vāka daļas suitu sievas tautastērpos. Bija liels hajs, kā tā var…»

Turpmākajos gados skaistumkonkursi jau bija ierastāka lieta, taču tik un tā norisinājās ar lielu pompu un maksimālu publicitāti, piesaistot gan skatītājus, gan piedalīties gribētājas – parasti uz atlasi vien pieteicās savi divi simti meiteņu. Loģiski, ka arī balvas labu brīdi kļuva ar katru gadu karaliskākas. Piemēram, Mis Latvija – 90 Velgai Bražņevicai balvā pienācās auto, ceļojums uz Itāliju un polārlapsu kažoks. Gana interesantu balvu togad saņēma Mis Simpātija Inga Vanaga – latviešu tautas tērpu. 1992. gada uzvarētājai Zanei Vaļickai tika 100 000 rubļu vērts sudraba kronis plus dažādas citas dāvanas vēl 50 000 rubļu vērtībā. Tiesa, par dāvanām gan vēlāk starp konkursa rīkotājiem un dalībniecēm izcēlās domstarpības: pirmie uzskatīja, ka dāvanu kopsummā ieskaitāmi arī miseņu – tā tobrīd tautā jau bija iesauktas Mis konkursu dalībnieces – tērpi un rotas, savukārt misenes domāja, ka apģērbi jārēķina atsevišķi.

Tās gan bija tikai pirmās nesaprašanās, jo deviņdesmito gadu sākums atnesa ne tikai valstisko neatkarību, bet arī virkni sīku kašķu skaistumkonkursu rīkotāju aprindās. Viegli skandaloza gaisotne pavadīja jau 1990. un 1991. gada konkursus. Vispirms jau labu laiku pēc Mis Latvija - 90 noslēguma, kad tuvojās laiks meklēt jaunu karalieni, atklājās, ka patreizējā kroņa turētāja Velga Bražņevica vēl nemaz nav saņēmusi daļu no solītajām balvām, cita starpā arī automašīnu Fiat. Vaina tika novelta uz sponsoriem, kas nav pratušies pildīt solījumus, un acīmredzot tikai likumsakarīgi bija, ka 1991. gada konkursā solīto balvu klāsts bija ievērojami knapāks nekā pirms tam, ko bija spiests atzīt arī biroja Mis Latvija pārstāvis Aldis Kušķis (vēlākais Jaunā laika deputāts un eiroparlamentārietis).

Strīdi risinājās arī par konkursa translācijas tiesībām: kaut gan tās bija piešķirtas Latvijas Televīzijai, kas pasākumu gatavojās rādīt ierakstā svētdienas vakarā, konkurējošā NTV-5 jau sestdienas vakarā tiešraidē parādīja sižetu no konkursa un nosauca uzvarētāju, tā sabojājot valsts televīzijai visus plānus. Piedevām visam ar žurnālistiem saplēsties pamanījās konkursa rīkošanas biroja vadītāja Viktorija Marguleta (pati bijusī misene), kuru daži preses pārstāvji vainoja vīzdegunīgā attieksmē un nespējā noorganizēt preses konferences.

Šie sīkumi gan nespēja aizēnot pašu svarīgāko faktu – konkursā uzvarēja un par Mis Latvija – 91 kļuva Inese Šlesere, kuru vēlāk par sievu apņēma tobrīd nevienam vēl nezināms jauns cilvēks vārdā Ainārs Leščinskis. Slava un atpazīstamība jauno cilvēku piemeklēja jau tad, kad viņš bija pārgājis sievas uzvārdā un kļuvis par Aināru Šleseru – to pašu, kas savu nezūdošo artavu skaistuma jomā dod 1999. gadā ar interviju žurnālam Rīgas Laiks, kurā ir arī šādi vārdi: «Sieviete, piemēram, es zinu, ka gados četrdesmit var būt daudz pievilcīgāka nekā tā meitene ar divdesmit. Tas nenozīmē to, ka es saku, ka kāds ir nesmuks, bet, redziet, sievietes smukumam ir jānāk no iekšām…»

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...