21. sērija. Atļaut nedrīkst aizliegt

Kamēr Baltijas republiku iedzīvotāji mītiņoja un būvēja barikādes, tikmēr viņu likteni izlēma pavisam kur citur – Maskavā un Vašingtonā. Un arī vēlākajos gados pasaulē atgadījās ne viens viens liktenīgs notikums, kas ļoti tieši ietekmēja Latvijas likteni – daudz tiešāk nekā pašmāju valstsvīru pūles un sabiedrības noskaņojumi.

Lai kā mums arī gribētos uzskatīt, ka neatkarību esam izcīnījuši tikai un vienīgi paši, tomēr galvenie lēmumi tika pieņemti krietni augstākā līmenī – gan Maskavas vadošo biedru aprindās, gan arī lielvalstu sarunās. Tiesa, ja Baltijas republiku iedzīvotāji būtu slinki gulējuši uz krāsns, tad arī augstajiem kungiem nebūtu iemesla par baltiešu likteni kaut ko lemt.

Būtībā Baltijas notikumu regulēšana «no ārpuses» sākās jau reizē ar perestroikas pasludināšanu. Piemēram, viena no Latvijas Tautas frontes līderēm Sandra Kalniete uzskata, ka arī pati fronte tika veidota ar klusu Maskavas akceptu. Par to liecinājusi dažu Maskavas kungu attieksme. Piemēram, kad 1988. gada nogalē Mihaila Gorbačova labā roka Aleksandrs Jakovļevs Rīgā tikās ar partijas un sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem, tad, atbildot uz kāda klausītāja jautājumu, viņš skaidri un gaiši pateicis, ka topošo Tautas fronti aizliegt nevajag: «Kāpēc aizliegt? Lai zinātu, ko aizliedzam, vispirms jāļauj tam izveidoties.» Taču, kad «tas» bija izveidojies un nostiprinājies, izrādījās, ka aizliegt «to» vairs nav nemaz tik vienkārši.

1989. gada beigās Maskava acīmredzot beidzot saprata, ka tautas kustības Baltijas valstīs sāk iziet ārpus iepriekš nospraustajiem rāmjiem, tādēļ sekoja bargs uzrūciens no Kremļa. Izpaudās tas PSRS Augstākās Padomes lēmumā, kurā norādīts, ka baltiešu mēģinājumi republiku likumus nostādīt kā primāros pār savienības likumiem ir nosodāmi. «Tas bija centra mēģinājums atgūt zaudēto. Arī brīdinājums Baltijai neiet tālāk. Brīdinājumu gan Baltija īpaši nopietni neuztvēra, ja sarunās ar trimdas tautiešiem, Rietumu žurnālistiem un politologiem, kas arvien biežāk apmeklēja Tautas fronti, pamazām nostiprinājās pārliecība, ka Maskava nevar atļauties ķerties pie vardarbības, jo tas nozīmētu pārbūves beigas un Gorbačova sakāvi,«savos memuāros vēlāk rakstīja S. Kalniete, piebilstot, ka tobrīd M. Gorbačovs jau bija pārāk atkarīgs no Rietumu ekonomiskās palīdzības, lai drīkstētu bez smagām sekām sarīkot asinsizliešanu.

Šādus mājienus no rietumniekiem Tautas fronte tiešām bija saņēmusi, un te var pieminēt kaut vai Pasaules brīvo latviešu apvienības pārstāvja Gunāra Meierovica uzstāšanos LTF 2. kongresā, kura laikā viņš pastāstīja daudzas interesantas lietas. Piemēram, par to, ka nesen Vašingtonā baltiešu trimdas organizāciju vadītāji tikušies ar ASV sūtni Maskavā Džeku Metloku, kurš savukārt apliecinājis, ka Savienoto Valstu valsts sekretārs Džeimss Beikers sarunās ar PSRS ārlietu ministru Eduardu Ševardnadzi panācis pēdējā solījumu, ka Padomju Savienība nekad nelietošot militāru spēku Baltijas valstīs. «Šī ziņa apliecināja, ka ASV no pasīvās neatzīšanas politikas pāriet uz aktīvāku mūsu atbalstu un pieņem Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu kā nenovēršanu,«uzskata S. Kalniete.

Tomēr tik skaisti vis nebija, ka Maskavas bosi tikai sēdētu un blisinātu acis, raugoties uz baltiešu izdarībām. Vēl pirms PSRS Augstākās Padomes lēmuma ar savu situācijas novērtējumu nāca klajā arī PSKP CK, publicējot slaveno 1989. gada 26. augusta lēmumu par stāvokli Baltijas republikās. Tā būtība īsumā – Baltijā galvu ceļ nacionālisms, kura mērķis ir sagraut PSRS vienotību un iznīcināt sociālisma vērtības.

Lēmuma sekas gan nebija gluži tādas, kā bija cerējusi Maskava – rezultātā Baltijā no kompartijas masveidā sāka izstāties tās biedri, kuri uzskatīja, ka organizācijā, kas drukājot rezolūcijas īsteni staļiniskā garā, viņiem nav ko darīt.

1989. gada beigās norisinājās vēl kāds notikums, kas zināmā mērā ietekmēja Baltijas republiku tālāko likteni – PSRS Augstākā Padome, lielā mērā pateicoties Latvijas deputāta Mavrika Vulfsona runai un strauji popularitāti gūstošā Krievijas līdera Borisa Jeļcina atbalstam, bija spiesta atzīt Molotova – Ribentropa pakta slepenos protokolus par «juridiski nepamatotiem un spēkā neesošiem kopš to parakstīšanas brīža.«Bet tas savukārt baltiešiem deva pamatu visas pasaules priekšā apšaubīt, cik likumīgi visas trīs valstis tika iekļautas PSRS. Tiesa, lai šādas runas piebremzētu, Maskava izveidoja īpašu komisiju, kuras uzdevums bija izpētīt, vai patiesi ir kāda saistība starp slepenajiem protokoliem un 1940. gada notikumiem Baltijā, taču praksē komisija neko tā arī nepaveica.

Mūsdienu Latvijas vēstures seriāla jaunākās sērijas katru nedēļu lasāmas žurnālā ŽZL.

Turpmāk vēl...