Kā precas Azerbaidžānā. 3.

Azerbaidžānā pagājuši tie laiki,

kad vecāki pēc saviem ieskatiem saveda kopā viņu izvēlētus jauniešus un bez ierunām apprecināja. Kādreiz patiešām tā ir bijis, bet šobrīd šāda parādība vērojama tikai filmās. Vecāki arī šodien var ieteikt savam dēlam vai meitai viņiem tīkamo kandidātu precībām.

Māte un tēvs, tā sakot, norāda virzienu, pastāsta par, viņuprāt, glīto puisi vai meitu, kas redzēta kaimiņu ciemā, kura nākusi no tik kārtīgas ģimenes. Parasti vecāki cenšas noorganizēt tikšanos abiem viņu izraudzītajiem kandidātiem, lai viņi spēj novērtēt, cik tīkami ir viens otram. Jaunieši izrāda cieņu saviem vecākiem, uzklausa viņu padomus, bet, ja paši nejūt vēlmi saistīties laulības saitēm, viņi netiek spiesti apprecēties.

Šī pagātnes palieka, kas daudziem jauniešiem savulaik lika kļūt par vīru un sievu bez mīlestības un justies nelaimīgiem, vairs netiek piemērota. Tendence ietekmēt sava bērna dzīvesbiedra izvēli šobrīd vairāk jūtama lauku apvidos, mazāk – pilsētās. Katrā gadījumā bagātība, ganāmpulka lielums vai slepena radu vienošanās sen vairs nav noteicošais pamats divu cilvēku savienībai.

Ar savu otro pusīti taču jādzīvo ne vecākiem, bet viņu bērniem, tāpēc tagad laulības pamats Azerbaidžānā visbiežāk tomēr ir divu cilvēku mīlestība. Viņu valodā tas skan: mahabbet. Mīlestība ir tēma, kas apcerēta liriskos dzejoļos un prozas darbos. Vai nu dienvidu valstu karstasinīgajiem ļaudīm jāmāca, kā mīlēt?!

Pēc kāzām meita aiziet

no savu vecāku mājām un kļūst piederīga vīra ģimenei. Turpmāk viņu ieskauj vīra ģimenes atbalsts un mīlestība. Vīratēvs un vīramāte dēla sievu pieņem kā savu meitu, brāļi un māsas viņu savā pulkā pieņem kā māsu. Viņi aizstāv cits citu un rūpējas. Starp vecākiem un pieaugušajiem bērniem, znotu vai vedeklu valda cieņas pilnas attiecības.

Ja jaunais vīrs dodas dzīvot sievas vecāku ģimenē, arī viņš tajā tiek pieņemts kā dēls. Tomēr ir nerakstīti likumi. Piemēram, ja jaunais vīrs ieradies sievas vecāku rīkotās svinībās, viņam jāuzvedas klusi un mierīgi. Nav pieļaujams, ka znots skaļi uzvestos, pārlieku lietotu alkoholu un publiski smēķētu. Tā būtu dziļas necieņas izrādīšana laulātās vecākiem.

Daudzsievība netiek atbalstīta,

lai arī cits dzied par savu vienīgo mīļoto, bet citam kārojas līdzās vairākas daiļavas. Tāda nu ir cilvēka daba – aizvien tiekties pēc kā vairāk. 2005. gadā Azerbaidžānā Islāma partijas vadītājs Gadžiaga Nurijevs mēģināja izvirzīt parlamentam apspriešanai jautājumu par tādas senas pagātnes drumslas kā poligāmu laulību atļaušanu valstī. Viņš savu ideju pamatojis ar to, ka Šariata likumi un islāma reliģija atļaujot ticīgajiem stāties poligāmā laulībā. Pravietim pašam arī taču esot bijušas vairākas sievas! Pēc G. Nurijeva ieskatiem, daudzsievība ir pieļaujama tad, ja vīrs spēj materiāli uzturēt divas un vairākas sievas un kā laulātais draugs spēj viņām veltīt pietiekami daudz uzmanības.

Azerbaidžānas parlamenta deputāti, būdami saprātīgi, neatbalstīja šo G. Nurijeva ieceri, un norādīja, ka daudzsievība nekad nav bijusi azerbaidžāņu tautas nacionālā tradīcija. Interesanti gan būtu bijis palasīt, kā likumā, ja tas būtu pieņemts, būtu formulēts likuma punkts par pietiekamas uzmanības nodrošināšanu visām harēma sievām? Vai tajā būtu norādīts, cik reizes katru sievu jāsamīļo, cik bieži viņai jāpasniedz ziedi vai kafija gultā...? Un kad iestātos tas brīdis, kad sieva likuma kārtībā varētu iesūdzēt vīru par nepienācīgas uzmanības veltīšanu viņai?

Patiesībā šajos laikos daudzsievībai Azerbaidžānā droši vien nepiekristu ne tikai pašas sievietes, kuras nebūt vairs nav tās pazemīgās un beztiesīgās būtnes, kā pirms vairākiem desmitiem gadu. Pret meitas iesaistīšanu daudzsievībā iestātos sievietes tēvs, brāļi un māte, jo meitas ģimenē tiek īpaši sargātas un lolotas. Šajos laikos neviena ģimene nevēlēsies savu lolojumu redzēt šādā beztiesiskā stāvoklī.

Paldies Latvijas un Azerbaidžānas biedrības «Azeri» priekšsēdētājam Uldushanam Ahmedovam.