Sekss mēdz būt tik dažāds... Tāpat kā gadalaiki – nedzīvojam Āfrikā. Katra reize, kad atdod sevi un vienlaikus iegūsti otru, ir īpaša pieredze. Notikums, kas dažreiz piespiež padomāt par to, ko dari ar savu dzīvi. Jā, pat tik nopietni.
Pieci gadalaiki. (Par seksa dažādību)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Rudens.
Uzticīga vienam
Vai var gulēt ar vienu vienīgu gadiem ilgi, tomēr neskatoties acīs? Var. Turklāt sekss ir kvalitatīvs. Kā jau visiem precētiem, sekss sākumā ik dienas, tad katru otro, tad divas reizes nedēļā, tad... katru svēto sestdienas rītu. Ir orgasmi. Ir dažādas pozas. Dzimst bērni. Ir uzticība. Ir laba, sakarīga, pienākumu pilna dzīve. Jauki skan – laulāto pienākumi. Atcerieties, agrāk tā sauca to procesu, kas notika starp diviem tumsiņā un zem sedziņas.
Vienīgi nav tā skatīšanās acīs. Un caur acīm dziļāk – dvēselē. Kur nu?!
Te nu rodas domas par to, kā ieviest mīļāko. Tikai tā, lai nepajūk ģimene. Pret mīļākajiem nav nekādu pienākumu. Mīļākais ir tikai pašas kaifam. Un bonusā dabū pa kādai realitātes pļaukai, kad tev par pārgulēšanu uzdāvina pusi no rotu komplekta. Tikai auskarus, jo otra puse – kaklarota – tikusi sievai.
Ziema.
Nezināt viņa vārdu
Mēdz būt situācijas, kad apzinies, ka tas, ko tu dari, ir nevis sekss vai mīlēšanās, bet gan kopošanās. Gluži kā dzīvniekiem. Aiz bailēm, ka rīt tevis var nebūt. Vientulības dēļ. Kad apkārtējās pasaules naidīgums noliedz tavu eksistenci.
Tu plosies un nesaproti, ko meklē. Saproti tikai tajā brīdī, kad TAS atrod tevi. Izrādās, tu esi izmisīgi meklējis vienkārši ķermeni. Siltu un dzīvu. Un uz brīdi divi top par vienu. Bez priekšspēles. Bez vārdiem. Ar naidam līdzīgu kaislību. Jā, bija. Vairākas reizes. Un nekad neesmu pārdzīvojusi, ka nepajautāju tā otrā vārdu, jo tas ir pilnīgi vienalga. Man vienkārši ļoti gribējās sajust, ka esmu vēl dzīva. Un sekss ir labākais veids, kā sev par to atgādināt.
Pavasaris.
Fui, cik nepieklājīgi!
Jā, eņģelis neiet uz tualeti. Tieši tāpat kā sievietei neklājas teikt, ka viņai tīri labi patīk darīt TO arī pašai ar sevi. Vai viņa fantazē par kādu konkrētu vīrieti? Nē, tas nemaz nav obligāti. Viss notiek sajūtu līmenī. Saruna vienatnē ar sevi. Dziesmiņa tikai sev pašai. Kurš tad, piemēram, matus ķemmējot, par kādu fantazē? Ar ko ir slikta intīmāka bauda? Nez kāpēc šķendēties, rūgt un skaust citus ir baigi labi un pieņemami, bet noglaudīt sevi – pretīgi? Tad pasakiet vēl, ka pretīgi ir arī skūpstīt VISAS mīļotā vīrieša ķermeņa vietiņas!
Puse karaļvalsts
Tas bija kaislīgi un romantiski. Būs vecumdienās ko atcerēties. Bija orhidejas manā augumā. Dārga viesnīca. Viņš – slavens un bagāts. Es princese bez karaļvalsts, kura pat siltas pusdienas paēst nevarēja atļauties. Bija skūpsti un visādi citādi neprātīga uzvedība līdz... Man patīk dzirdēt to, ko saka vīrietis, kad izjūt mežonīgu baudu. Sieviete vīrietim to var sagādāt, pat ar viņu nepārguļot. Kāpēc es ar viņu nepārgulēju? Baidījos iemīlēties, jo mēs bijām līdzvērtīgi partneri. Sapratāmies pārāk labi. Vismaz man tā likās. Tas bija kā sapnī. Un sapnī lai arī paliek. Arī uz turieni vairs atpakaļceļa nav.
Vasara.
Mīļi un nelietīgi
Sievietes, kura ir pārgulējusi ar ķirurgu? Tikai nevajag tā sarkt! Arī man bija vīrietis, kurš tīri profesionāli zina, kas un kā darbojas sievietes ķermenī. Vienkārši ņēma un sasēja visus atkailinātos nervus mazos smukos mezgliņos un tad spēlēja tikai viņam saprotamu melodiju. Nedziedāt līdzi nebija iespējams. Kāda tur brīvā griba? Kāda tur mīlestība? Vai tad neesat dzirdējuši teicienu par to, ka labi nofiksētam pacientam anestēzija nav vajadzīga? Tieši mīlestība sievietei nereti ir kā anestēzija. Tas tā – lai atkailināšanās nebūtu tik sāpīga.
Ko viņš darīja? Laikam tomēr izklaidēja sevi, tikai starp citu laupot pēdējās saprāta paliekas arī man. PRASMĪGĀKA VĪRIEŠA PAR VIŅU MAN NAV BIJIS NE PIRMS TAM, NE ARĪ VĒLĀK.
Vai es gribētu vēlreiz piedzīvot ko tādu? Iespējams. Ja vien spētu sev iestāstīt, ka man nav bail no otra cilvēka fascinējošas un pilnīgas varas pār mani. Nevis es pārgulēju ar viņu, bet gan viņš pilnībā pārņēma un paņēma mani. Ar mīlestību tam nebija nekāda sakara. Viņš bija nelietis. Prasmīgs un bez sirdsapziņas. Es vēl tagad no viņa baidos.
Piektais gadalaiks.
Gribēt saldējumu...
...un nedabūt! Vēlēties vīrieti un nedabūt. Teiksiet – slikti? Nepiekristu, ja man piedāvātu nodzīvot dzīvi un nekad neko tādu nepiedzīvot. Nekad neesmu spēcīgāk mīlējusi un kaislīgāk iekārojusi, kā tad, kad nedabūju. ...mea culpa, mea culpa, mea maxima culpa.* Ja godīgi – sajūta apmēram tāda, kā ieverot roku mašīnas durvīs. Atliek tikai stulbi smaidīt un teikt, ka esmu jautra un bezbēdīga no dabas.
Reiz kāds cits man teica: neviens vīrietis nav tavu asaru vērts, bet tas, kurš būs, neliks tev raudāt. Gudri. Tikai ar to, kurš man šos vārdus pateica, es nepaguvu pārgulēt. No vienas puses pat labi – viņš nekad manā atmiņā nebūs vecs, īgns impotents. Viņa vienkārši vairs nav. Atmiņām ir viena laba īpašība – tās ar laiku izbalē un pārstāj traucēt. Viss, kas kādreiz bijis tik svarīgs, ar laiku izgaist. Tikai jāpagaida, un viss būs galā. Kad sāp, jādomā gluži tāpat, kā tad, kad tevi paņem ar varu. Palīdz.
* Mana vaina (grēks) – latīņu val. Fragments no katoļu grēku nožēlas lūgšanas Confiteor.