Ko meklē francūzis Latvijā?

Ilgu laiku mūsu zemē, dāmu sarunām skarot tēmu mīla un ārzemnieks, labais tonis bija ģībt aiz sajūsmas. Diemžēl, lai cik banāli, nereti aiz spožās, rietumnieciski kulturālās ārienes un skaistajiem vārdiem rodams vien skanīgs tukšums vai, labākajā gadījumā, salts aprēķins… Un otrādi.

Fransuā stāsts

Viņš ir francūzis, kurš kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas šurp brauc jau astoto gadu — nereti vairākas reizes gadā. Ko viņš meklē? Biznesa iespējas? Kultūrvēsturiskas saknes? Izklaidi? Sievu, sievieti vai sievietes?

Belmondo, Delons, ak!

Pirmoreiz Latvijā ierados 90. gadu vidū. Interesējos par Austrumeiropas vēsturi un pagānu reliģijām. Latvieši bija pēdējā tauta Eiropā, kas tika kristīta. Un tad es iemīlējos šajā valstī un cilvēkos, tik atšķirīgā un atšķirīgos no manas dzimtās zemes.

Mūsu mentalitātes atšķiras. Pamatīgi. Es teiktu — jums, latviešiem, vīzija par frančiem ir visai romantizēta, palikusi 70. gadu līmenī — Belmondo, Delons, ak! Diemžēl šo 20-30 gadu laikā Francijas sabiedrība kopumā jūtami degradējusies, un tās ir nepatīkamas pārmaiņas. 

Mēs esam tik atšķirīgi. Franču vīriešiem, salīdzinot ar latviešiem, ir vairāk individualitātes. Viņi ir uzstājīgāki attiecībā pret sievietēm. Jūsu vīrieši ir nespēcīgi. Fatālisti, bez rakstura un enerģijas kaut ko mainīt. Nezinu, vai tas ir komunisma mantojums, bet viņi nespēj dumpoties, sacelties, pakļaujas liktenim un noskatās dzīvē, kas paiet garām, nemēģinot neko paņemt sev.

Latviešu sievietēs ir milzu potenciāls

Jūsu sievietes ir pretējas. Viņās ir vairāk spēka un pretestības. Viņas, lai arī konservatīvas, spēj saskatīt izdevību. Un viņas spēj just. Ne velti tik daudz mūsu vīriešu no Rietumeiropas brauc uz Latviju, Baltiju.

Nav noslēpums, ka turīgie rietumeiropieši nereti brauc uz Latviju divu iemeslu dēļ — taisīt biznesu un… seksa dēļ. Man tas nešķiet ne labi, ne pareizi. Tas ir nenormāls stereotips. Tāpat kā tas, ka visas jaunās latviešu sievietes ar savu pievilcību grib uztaisīt ātru naudu. Vienu brīdi arī es domāju līdzīgi, bet tagad, kad esmu šo zemi iepazinis, vairs ne. Šodien es domāju: kaut man būtu iespēja te palikt un dzīvot, ja vien te varētu radīt normālu sociālekonomisko vidi — esmu pieradis pie noteikta dzīves un sadzīves līmeņa. Bet, jā, latviešu sievietēs ir milzu potenciāls.

Latviešu sievietes nav tik ekspansīvas kā francūzietes vai krievietes; latviešu sievietes daudz ko uztver personiskāk nekā mūsējās — gan darbu, gan sevi. Tajā pašā laikā latvietes sabiedrībā uzvedas smalkāk un kulturālāk. Franču sievietes psiholoģiski jūtas savādāk nekā latvietes — franču sieviete vieglāk gūst panākumus profesionāli, un tas viņai ir ļoti svarīgi, jo apliecina gan intelektu, gan sociālo stāvokli. Bet tas noved otrā galējībā — mums vairs nedzimst tik daudz bērnu.

Pēdējo 10-15 gadu laikā vīrieši arvien biežāk sūdzas par to, ka sievietes viņus aplaupa — vairāk tiecas pēc karjeras nekā darīt savus vīriešus laimīgus. Viņām pietiek pašām ar sevi. Viņas protestē pret stereotipiem — ja neesi precējusies un dzemdējusi bērnus, tātad esi zaudētāja. Vēl viena atšķirība — jums te, Latvijā, sievietes precas 20-23 gadu vecumā, mazāk 25-26 gados, pie mums normāli ir, ja sieviete sāk domāt par precībām tikai 28-30 gados, vīrieši vēl vēlāk. Jā, bet šķiršanos mums, tāpat kā jums, vairāk ir lielpilsētā.

Tu mana princese, manas sirds karaliene!

Francija ir katoliska zeme, tur nekad nevaldīs pilnīga vienlīdzība starp vīrieti un sievieti. Latvijā tas ir pilnīgi savādāk — šeit ir bijusi padomju vara, kuras laikā sievietes darīja visu. Mēs varam runāt par emancipāciju, tomēr jūsu vīrieši patiesībā nerūpējas par sievieti. Francijā ir normāli, ja vīrietis velta sievietei dziesmu, uzaicina vijolnieku. Latviešu sieviete līdzīgā gadījumā uzreiz apmulst, jūtas parādā. Viņa nav radusi dzirdēt — tu esi mana princese, mana visskaistākā, manas sirds karaliene! Tas vienmēr nostrādā. Latviešu vīrieši tā nesaka.

Latviešu sievietes, Baltijas sievietes vispār ir daudz skaistākas nekā Rietumeiropā, visskaistākās — ne velti visās lielajās Eiropas modeļu aģentūrās tāds pieprasījums pēc latviešu, krievu, baltkrievu modelēm. Kāpēc? Varbūt tā ir ģenētika. Franču sievietes it kā ir dabiskākas, tomēr viņas sev pievērš vairāk uzmanības — fitness, veselīga ēšana. Sievietes šeit neēd tik daudz… Viņas ir daudz sievišķīgākas. Un viņām ir lieliska ģimenes izjūta, ko vairs nevar atrast Rietumeiropā. Ļoti iespējams, nākotnē latvietes kļūs par izcilu vērtību amerikāņu acīs un, iemācoties būt vairāk materiālistes, dzīvē iegūs daudz vairāk. 

Taču tās meitenes, ar kuru fotogrāfijām un iepazīšanās sludinājumiem — meklēju labi situētu vīru ārzemēs — pilns internets, manuprāt, savā ziņā ir tās pašas prostitūtas. Viņu mērķis — caur precībām nodrošināt sev labi situētu dzīvi, bet mīlestība nav svarīga. Taču es uzskatu — ja precies, tad uz mūžu. Vecmodīgi? Varbūt, bet es materiālismu uzskatu par prostitūciju. Ja es kādu mīlu, tad tāpēc, ka šis cilvēks man patīk, man patīk viņa cilvēciskās kvalitātes, garīgā būtība. Un tad mana problēma ir nopelnīt naudu mūsu iztikai. Bet, ja sieviete manis vietā izvēlas manu naudu, nu tad viņa nav īstā persona.

Sieviete nav dekorācija vai statusa simbols

Zinu, ka daudzas sievietes, kuras strādājušas ārzemēs, bieži saņēmušas vietējo vīriešu bildinājumus — it kā lai viņas pasargātu un viņām nebūtu jāstrādā. Reizēm tas tiek pieprasīts visai ultimatīvā formā. Manuprāt, tas nav pareizi — sieviete nav tikai dekorācija vai statusa simbols kā māja vai mašīna.

Ļoti daudzi Rietumu vīrieši par Austrumeiropas sievietēm domā tieši tā. Es varētu būt laimīgs tikai kopā ar sievieti, kuru varu ne vien ar patiku uzskatīt, bet arī cienīt un respektēt viņas būtību, darbu un sociālos kontaktus. To nedrīkst liegt, citādi viņa kritīs depresijā. Es savai sievai ļautu strādāt un veidot karjeru, ja viņai tas būtu svarīgi. Pat ja viņa pelnītu vairāk par mani, — daudziem vīriešiem tas ir nepārvarams psiholoģisks šķērslis attiecību veidošanai. Tādā gadījumā vispār nebūtu labi izraut viņu no viņas vides, apturēt viņas karjeru, lai dotos uz citu zemi. Mīlošs vīrietis tā nedarītu. Viņš — es — pārceltos šurp.

Manuprāt, latviešu sievietes ir ļoti teritoriālas, cieši turas pie savas zemes un saknēm (krievietēm tas nav tik izteikti) — ja viņas no tām izrautu, viņas ātri nonīktu. Tāpēc, ja rietumnieks grib būt kopā ar šādu sievieti, viņam jābrauc šurp. Vīrietim, manuprāt, ir vieglāk adaptēties nekā sievietei. Tomēr šeit ir valodas barjera, bezdarbs…

Meklēju Mis Īsto

Jā, es savos ceļojumos meklēju Mis Īsto. Ceru, ka izdosies. Man šeit ir bijušas vairākas romances, un es teiktu — savā ziņā veiksmīgas. Diemžēl problēmas ir gan manā latviešu valodas neprasmē un sliktajā angļu valodā, gan nopietnībā, gan attālumā, kilometros, kas šķir Latviju un Franciju.

Labām attiecībām nepieciešams, lai es savu mīļoto redzētu ik dienu, ik nedēļu, pretējā gadījumā tās vairs nav attiecības, tikai mākslīga konstrukcija. Nevar vadīt jūtas no attāluma. Sevišķi, ja ir bērni. Tas ir nepareizi, jūtās sākas dabiska erozija, atmiršana. Man šķiet nedabiski uzturēt erotiku pa telefonu — tas sāk atgādināt telefonseksu. Tu gan dzirdi otra balsi, toties viņam ir lieliska iespēja izlikties, samelot, spēlēt teātri, un tu to nevari noteikt, jo neredzi partnera acis.

Es gribētu Francijā laimēt lielu naudu, šeit atrast īsto sievieti un kopā ar viņu apmesties te uz dzīvi kādā lielā lauku saimniecībā — izveidot fermu, vīna darītavu, lauku viesnīcu vai ko tādu. Arī francūži, tāpat kā latvieši, pieķeras savām mājām un ģimenēm. Es gribētu, lai manā ģimenē būtu vismaz trīs četri bērni. Jums ir par maz bērnu. Varbūt jums ir vajadzīgas asinis no malas? Robežas izzūd, un drīz visas nācijas sajauksies. Jūs šobrīd atrodaties privileģētā situācijā — ekonomiskajā un tehniskajā attīstībā esat panākuši pārējos, taču sirdīs un dvēselēs vēl esat tīri, Rietumu lētā spožuma nesamaitāti. Un latviešiem taču patīk garīgums…