Mīlēšanās ar Dieva svētību

Ģimene ir ne tikai vieta, kur ebreji dzīvo

Šai tautai ģimene ir visa centrs. Caur ģimeni notiek saikne ar laicīgo pasauli un ar Dievu. Ģimenē tiek koptas un uzturētas tradīcijas.

Dievs radīja Ādamu un pēc tam viņam sievu, jo slikti esot cilvēkam būt vienam. Tā teicis Dievs. Vīrietim sieva tika radīta kā palīgs un pretiniece. Pa labam vai pa sliktam, bet vienmēr, esot opozīcijā, sieviete vīrietim palīdz garīgi pilnveidoties. Pirmais bauslis, ko dievs pateica cilvēcei pēc tās radīšanas, bija — vairojieties! Ģimenē ir jābūt ne tikai vīrietim un sievietei, bet arī bērniem, daudz bērniem.

Ebrejiem nav klosteru, nepastāv celibāts un nav citu institūciju, kas liegtu cilvēkam nodarboties ar seksu un radīt bērnus. Tieši otrādi. Ebreju kultūrā tiek uzskatīts, ka katram cilvēkam jābūt precētam. Tā ir obligāta prasība pret ebreju vīrieti, jo sieviete lielā mērā ir atkarīga no vīrieša vēlmes dibināt ģimeni. Viņa nevar uzbāzties vīrietim. Īpaši aktīva sievietes iniciatīva vīra izvēlē nav pieņemta nevienā kultūrā. Ebreju vīrieša pienākums ir atrast sev sievu, dibināt ģimeni un radīt bērnus.

Vispirms sakrāt daudz naudas

Uzcelt māju un tikai tad dibināt ģimeni — tas nav raksturīgi ebreju jauniešiem. Ebreji precas jauni. Daudz svarīgāk par bagātību ir domāt par ģimenes dibināšanu un bērnu radīšanu. Senāk ebreju vīrietim, sasniedzot 20 gadu vecumu, vajadzēja būt precētam. Ja viņam bija vairāk par 20 gadiem un aizvien nebija sievas, radi un paziņas sāka uztraukties un izvaicāt viņu — kāpēc tā? Jautājuma risināšanā iesaistījās arī ebreju kopiena un piedāvāja atrast piemērotu līgavu. Ja vīrietis 25 gadu vecumā vēl nebija precējies, šī problēma tika uztverta ļoti nopietni. Ebreju kopiena tad sanāca un lēma, kā puisim palīdzēt. Vīrietim bija jāizstāsta, kas par vainu, kāpēc viņš nespēj apņemt sievu? Kopiena piedāvāja viņam palīdzību šā jautājuma risināšanā.

Arī mūsdienās uz ebreju kopienu vai sinagogu aizvien nāk mātes, kuras noraizējušās par saviem dēliem, kas nav laikus noskatījuši sev dzīvesbiedri. Mammas nāk un runā arī par meitām, kam precību laiks tā kā būtu klāt, bet nav neviena precinieka.

Kad ebreju meitenēm iestājas pilngadība

Ebreju meitenēm pilngadība iestājas 12 gados, zēniem — 13 gadu vecumā. Iestājoties pilngadībai, jaunieši ir atbildīgi par savu rīcību. No tā brīža viņi drīkst piedalīties rituālos sinagogā un tiek uzskatīti par tikpat pieaugušiem cilvēkiem kā pārējie. Šajā vecumā jaunieši ir tiesīgi arī slēgt laulību, bet tas notiek ļoti reti. Šādā vecumā precēties var tikai pēc rūpīgas sarunas ar rabīnu, un laulības slēgšanai ir jābūt būtiskam iemeslam. Ir zināms gadījums, kad kāds 13 gadu vecs zēns mūsdienās apņēmis par sievu 12 gadu vecu meiteni. Abi bijuši draugi kopš bērnudārza un ļoti mīlējuši viens otru. Tik stipri, ka viens bez otra nespējuši dzīvot. Viņi saņēmuši rabīna svētību laulāties.

Starp citu, pēc ebreju paradumiem nepazīstamam vīrietim un sievietei atrasties slēgtās telpās, kur viņus neredz citi cilvēki, nav atļauts. No šādām situācijām ir jāizvairās. Ja vīrietim un sievietei jārisina kāda būtiska saruna, ir jāatstāj vaļā kaut maza durvju sprauga, lai katrs, kas vēlas, telpā var ienākt.

Līdz kāzām sievietei un vīrietim nevajadzētu ielaisties seksuālos sakaros. To paredz reliģiskie likumi un tikumi, turklāt pret sievietēm šī dogma vēršas stingrāk nekā pret vīriešiem. Ja sieviete nespēj atturēties no seksuālās dzīves līdz kāzām, nākamajam vīram varot rasties šaubas, vai sieva spēs būt uzticīga pēc kāzām. Turklāt tas, kā sieviete izturas pret savu seksuālo dzīvi pirms kāzām, liecinot par kārtību viņas mājā. Ja viņa ienes netīrību sevī, viņa to ienesīs arī savā mājā. Mūsdienās ebreju jaunieši prasību par seksuālo atturību līdz kāzām gan bieži vien neievēro. Neviens vairs meiteni nenosoda par to, ja viņa zaudējusi nevainību, pirms sastapusi savu īsto izredzēto.

* * * 

Paldies par sadarbību materiāla tapšanā Rīgas ebreju kopienas izpilddirektorei Gitai Umanovskai un rabīnam Izraēlam Aizenšarfam.

(Fragmenti no raksta. Būs vēl.)