Cik cilvēkā no dzīvnieciskās seksualitātes?

Tikpat dažādi kā cilvēki...

Katru dzīvu radību daba apveltījusi ar seksualitāti, lai laistu pasaulē mazuļus, turpinātu dzimtu. Iepazīstoties, aplidojot, iegūstot savu izredzēto, cilvēks izbauda visdažādākās izjūtas. Izrādās, šīs emocijas ir ļoti līdzīgas tām, kādas piedzīvo dzīvnieki, īpaši zīdītāji un putni. Arī viņi tāpat izjūt prieku, skumjas, pārdzīvo par partnera zaudējumu, reizēm saglabājot uzticību arī pēc viņa nāves.

Žurnālā «Sarunas» dažādi speciālisti, paužot gan tradicionālus, gan netradicionālus uzskatus, ne reizi vien izteikuši apgalvojumu, ka jebkurš cilvēks savā būtībā ir poligāma būtne. Jautājums, kā kurš māk apvaldīt sevī šīs dabas dziņas vai arī prot ar šo faktu sadzīvot.

Seksologs Artūrs Šulcs skaidro, ka sabiedrībās, kur partneri dzīvo poligāmijā, attiecības ir stabilākas un dzimstība labāka. Poligāmiskās attiecībās daudz vairāk tiek ievērotas partnera seksuālās un reproduktīvās tiesības — ir mazāka seksuālā neapmierinātība, kas Rietumeiropas valstīs pašlaik ir diezgan liela problēma, daudz lielākam sieviešu skaitam ir iespēja dzīvot ģimenē, dzimst vairāk bērnu, turklāt šādās attiecībās ir mazāks šķiršanās skaits.
 
Interesanti ielūkoties, kādas attiecības šajā ziņā valda dzīvnieku pasaulē. Dzīvnieki, īpaši zīdītāji, pārsvarā ir poligāmi. Piemēram, dažu sugu mātīte pārojas ar vienu tēviņu, bet ģimenes ligzdu vij kopā ar citu, kurš viņai palīdz audzināt un rūpēties par mazuļiem.

Arī putniem, kas parasti ir ļoti uzticīgi viens otram, mēdz būt, ka viena pāra ligzdā mātīte sadējusi olas ne tikai no sava vīra, bet arī no kaimiņa... Ar interesantu faktu, kas apstiprina cilvēka līdzību ar dzīvnieku, pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados, klajā nāca biologs A. Kinsejs. Veicot pētījumu, viņš atklāja, ka 30% sieviešu, kas dzīvo ģimenē ar savu likumīgo vīru, bērns ir no cita vīrieša.

Zinātnieki uzskata, ka evolūcijas sākuma posmā sievietei nepiemita tik izteikta seksualitāte. Tā pieauga evolūcijas attīstības gaitā, lai viņa spētu noturēt vīrieti, piemēram, grūtniecības laikā. Dabā vervētpērtiķu sugas mātīte pārojas ar vairākiem tēviņiem. Nekad nevar zināt, kurš ir īstais gaidāmā mazuļa tēvs, tāpēc grūsno mātīti baro visi tēviņi. Grūsniecības laikā mātītei nav nepieciešamības pēc dzimumattiecībām, taču viņa mēdz aplaimot ar seksu tēviņu, kurš viņu vislabāk baro.

Dabā dažas dzīvnieku sugas veido kaut ko līdzīgu harēmam, īpaši grauzējiem un zīdītājiem raksturīgi dzīvot barā, kur viens tēviņš pārojas ar vairākām mātītēm, dzīvo kopā un apsargā. Šimpanzēm nereti tēviņam viena mātīte ir mīļāka, ar to arī biežāk pārojas.
 
Arī lauvas dzīvo grupā — visspēcīgākais tēviņš kopā ar septiņām astoņām mātītēm. Lai iegūtu tiesības dzīvot kopā ar mātītēm, lauvu tēviņš izcīna cīņu ar citiem savas sugas brāļiem. Gadās, ka lauvu barā atnāk kāds cits spēcīgāks tēviņš un aizdzen prom esošo harēma saimnieku. Dabā ir iekārtots: kamēr mātīte baro savus mazuļus, viņa nepārojas. Tādēļ, lai lauvene ātrāk būtu gatava pāroties, jaunais tēviņš mēdz apēst mazuļus, kas viņai ir no iepriekšējā vīra.

Dzīvnieku tēviņi, kas nespēj izcīnīt cīņu par mātīti, bieži vien klīst apkārt vieni un gaida izdevīgu brīdi, kad varēs sevi pierādīt.