Rīdzinieki Judīte un Raitis satikās un iemīlējās pirms gadiem 25 slavenajā Poligrāfiķu disenītē. Pēc diviem gadiem Raitim bija jāiet armijā, bet tieši ap to laiku viņiem pieteicās bērniņš.
Kā rodas bērni? (Ieņemšanas brīnumi)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Zelta lietus
Apprecēties vairs nebija laika, un Raitis atstāja izvēli Judītes ziņā — viņam tiešām nebija izvēles. Judīte ļoti gribēja šo bērniņu, taču Raita mamma — skarba un principiāla sieviete — bija kategoriski pret. Judīte esot jauna un varot arī nesagaidīt viņas dēlu no armijas, ko tad? Uz «galā» sarunu bija uzaicināta arī Judītes mamma — maiga un šarmanta sieviete. Arī viņa piekrita — meitenei pēc vidusskolas vajadzētu studēt, nevis mazgāt autiņus un gaidīt... Judīte ļāva mammām atrast dakteri slakteri.
Galu galā viņi, par patīkamu vai nepatīkamu pārsteigumu abām mammām, apprecējās. Tikai pie bērniņa vairs netika. Tad nu visiem bija ko runāt: «Nu, jā — aborts taču. Ko tad nu vairs...»
Pēc gadiem pieciem visiem draugiem un radiem par lielu pārsteigumu viņi — caur un cauri rīdzinieki — pēkšņi pārvācās uz dzīvi dziļi laukos. Pēc pāris mēnešiem Rīgas draugus sasniedza ziņa — viņiem piedzimuši dvīņu puikas. Tik drīz, ka tie, kas Judīti bija satikuši pēdējie, brīnījās: «Hm, tad jau viņai toreiz vajadzēja būt stipri apaļai, bet bija slaida kā smilga. Laikam jau adoptējuši.»
Ticiet vai ne, bet pēc nepilna gada draugi Judīti tiešām satika kuplu kā siena gubu. Un abiem brālīšiem stārķis atnesa brālīti.
Jaunava Marija
Ap to pašu laiku — pirms ceturtdaļgadsimta, tikai citā disenītē sadejojās Anita ar Normundu. Pusgads pagāja ar randiņiem un skūpstiem, līdz viņi atļāvās tuvību. Abiem bija 18 gadu, un abiem tā bija pirmā reize. Un kā jau pirmajā reizē mēdz gadīties, nekas lāgā tur nesanāca. Faktiski puisis pat neiekļuva savā meitenē. Neveiksmīgais mēģinājums uz labu laiku nomāca vēlēšanos ko tādu atkārtot.
Pēc pāris mēnešiem, kad tuvojās vidusskolas eksāmenu un izlaiduma laiks, Anita sāka savādi justies, līdz mamma aizveda meitu pie ginekologa. Daktere konstatēja grūtniecības 12. nedēļu un pajautāja: «Jūs dzīvojat dzimumdzīvi?» N-n-nē — teica Anita. «Nu ja! Jo jūs taču esat jaunava!» Tomēr bērniņš bija aizķēries tieši tajā — pirmajā un nekādajā — reizē.
Pēc izlaiduma Anita ar Normundu apprecējās, novembrī viņiem piedzima Raivo, pēc tam viņi sāka pa īstam mīlēties un piedzima vēl divi bērni. Viņi ir kopā un laimīgi vēl šodien.
Te nu es esmu!
Pēc pirmā ķeizargrieziena bija pagājis knapi gads, tāpēc Una ļoti punktuāli lietoja hormonālās tabletes. Tomēr arī to optimālais lietošanas periods bija cauri — daktere ieteica mēnesi izlaist un tad pamēģināt ko citu. Normālai hormonu darbībai vēl vajadzētu būt traucētai, tomēr pirmajā mīlēšanās reizē pēc zāļu «nomešanas» Una ar vīru nolēma lietot prezervatīvu.
«Kā šodien atceros to reizi,» stāsta Una. «Mums bija viesības, otrā istabā nakšņoja viesi, tāpēc mēs, lai neradītu nepārprotamus trokšņus, mīlējāmies uz grīdas. Bija labi — savu pikantumu deva īpašā «pa kluso» sajūta. Atceros fināla skatu: es tupu uz grīdas, vīrs pliks un dziļi nelaimīgs stāv man priekšā un rokā tur prezervatīva driskas. Kā es smējos! Tā bija īsta smieklu lēkme. To gan laikam dzirdēja visi ciemiņi un varbūt pat kaimiņi. Smiekli nāca par vīra sērīgo ģīmi, jo pati biju pārliecināta, ka pāris dienas pēc hormonālo preparātu lietošanas pārtraukšanas tas prezis droši varēja arī plīst — liela bēda!
Smiekli nenāca pēc mēneša, kad aizgāju pie ginekoloģes pēc jaunās kontracepcijas. Nu, jā — biju stāvoklī. Smieklīgi, ka pēc tam mēs visu mēnesi bijām lietojuši prezervatīvus, bet neviens vairs nebija plīsis. Daktere brīdināja — ar jūsu diagnozi vēl par agru otram bērniņam, tomēr es teicu — viņš būs!
Grūtniecība bija smaga, ārsti tik tikko izglāba manu dzīvību, bet nu jau dēls ir pilngadīgs. Un, starp citu, kāda gaišreģe, nezinot šo stāstu, teica, ka tieši viņam no maniem trīs bērniem šai pasaulē ir īpašs uzdevums...»