Mīlu tevi kā cilvēku!

Tā viņš paskaidroja, kāpēc viņi pārstājuši seksot. Abi veseli, jauni — neticami! Sākumā Anna domāja, ka vīram ir cita. Nē, tādas tiešām neesot. Turklāt vīrs apgalvoja, ka ļoti mīl Annu. Taču viņam esot vieglāk pašam sev noņemt stresu, nevis meklēt sievas siltumu. Dīvainākais bija tas, ka Artūrs Annai atzina: «Jā, kā sieviete tu mani uzbudini, tu man patīc, ar tevi gultā ir labi, bet... Es mīlu tevi kā cilvēku! Man arvien grūtāk un grūtāk iedomāties tevi nodarbojamies ar tik netīru lietu!»

Trakākais, ka Anna mīlēja vīru un dievināja seksu. Viņa ilgu laiku nespēja saprast, kas notiek. Pie diviem bērniem taču viņi bija tikuši ne jau no zila gaisa.

Anna devās pie psihologa. Viena. Artūrs pateica, ka ar viņu viss ir kārtībā, jo neesot taču impotents. Psihologs arī īpašu skaidrību ieviest nespēja, vien pateica, ka tam varot būt fizioloģiski, psiholoģiski vai psiho-emocionāli-somatiski iemesli. Vienkārši — vīrs Annu vairs negrib. Sievietei tas nebija saprotams — kā var teikt, ka mīl, un negribēt mīlēties.

Anna: «Pēc pirmā celibāta gada sapratu, ka negribu ne tikai ar viņu mīlēties, bet pat pieskarties nevēlos. Pārstāju viņam dot buču no rīta. Vēl pēc gada vairs negāju ar viņu vienā gultā gulēt. Tad pagāja vēl viens gads — es jau ar pretīgumu sāku domāt: kā varēju gulēt ar TĀDU vīrieti! Sāku pamanīt visas viņa sliktās īpašības. Man sāka riebties pat domas par to, ka viņš varētu man pieskarties.» Vēl pēc trim gadiem viņi izšķīrās, lai gan Artūrs ļoti negribēja zaudēt Annu. Bet Anna pēc šķiršanās vairs nejuta to salti ledaino riebumu pret vīrieti, kurš joprojām apgalvo, ka mīl viņu kā cilvēku.

Tagad Anna ir atradusi vīrieti, kuru mīļi sauca par mežonīgo dzīvnieciņu. Precēties Anna gan vairs negrasās, jo jebkurš dzīvnieciņš tikšot uzreiz patriekts, kolīdz mēģinās teikt, ka sekss ir netīra lieta.