Gandrīz ziepju opera (Par celibātu)

Ļoļiks labi pelna kādā autoservisā, bet Maša strādā maiņu darbu pārtikas veikalā — drīzāk, lai izklaidētos, lai nav jāsēž mājās, jo vīrs pelna ļoti labi. Tik labi, ka viņi palīdz visiem trim saviem bērniem, kuriem pašiem jau ir ģimene. Lādzīgie ļautiņi ir mani kaimiņi.

Ļoļiks nekad neatsaka kaut ko palīdzēt, ja steidzami vajadzīgs tehniskais vīrieša ķēriens. Vienā tādā reizē ielēju lāga vīram simt gramus ruma un nolēmu pajautāt, kā viņam tās lietiņas ar sievu. Par rumu viņš brīnījās vairāk nekā par piedauzīgo jautājumu. Teica: kad dzerot, tad jau tikai drusku šņabīša, jo no šitiem krāsainiem spirtūdeņiem varot saslimt. Ļoļiks, nobaudījis dzērienu, pēc brīža mīļi teica: «Manai Maņečkai jau gadus desmit sirsniņa slima, spiediens lēkā, mugura sāp... Es jau neesmu nezvērs, lai viņu mocītu. Savu mēs jau droši esam atmīlējuši. Re, kādi trīs brangi bērni izauguši.»

Vēl pēc nelielas glāzītes Ļoļiks vairs nav apturams: «Kādreiz jau gribas tos priekus, bet tāpēc jau es savu Maņu neiešu krāpt. Un ja nu es savai Maņečkai ko nelāgu atnesu? Un tās jaunās kazas viņai ne klāt nestāv! Maņa ir uguns, ne sieviete! Taisni vai jāsmejas par citiem večiem, kuri ar tām jaunajām gļistām (cērmēm) pinas. Pašiem pēc piecām minūtēm vāģis uz kapiem brauks, bet nē taču — desu biksēs nevar noturēt! Es taču zinu, ka bez tabletēm viņiem nekas nedarbotos! Ķīmiskie donžuāni!»

Jāpiebilst, ka Ļoļiks nav grādīgā cienītājs, tāpēc noreibst ātri. «Veciem cilvēkiem, ģetočka, pienākas citas lietas: mazliet darbiņa, kas kaulus nelauž, vasarnīca ar pāris dobēm, televizors, dakteris un silta gulta, kuru dalīt ar tādiem pašiem mīļiem veciem sāniem. Jaunajiem — tiem gan vajag ņemties, lai nav ar kaut kādiem salašņām brūtēties jāskrien, bandu bērnus piedzīvojot. Ne jau Maņa man nedod, saka, ka dos, ja gribu, bet es taču nevēlos viņas nāvi. Ja nu ar sirdi paliek slikti vai vēl kaut kas? Apkārt skriet? Negribu būt atraitnis! Tāpēc man pietiek ar to, kā mums savulaik gāja. Nu, ja akurāt gribas, esmu taču pieredzējis vīrs, ir ko atcerēties...»

Te nu sāku teikt Ļoļikam, ka Maša viņu laikam jau nogaidījusies, jo man itin nemaz negribas klausīties iešmigojušā kaimiņa seksuālās fantāzijas vai atmiņas par labajiem laikiem. Tas nu būtu mazliet par traku!

P. S.
Maša gan nākamajā dienā staigāja apkārt tādiem sārtiem vaigiem, starojošām acīm un izskatījās trakoti apmierināta. Te tev nu bija celibāts!