/nginx/o/2018/07/15/9445787t1h1629.jpg)
Piedošana. Šo vārdu savās smadzenēs esmu ritinājusi gadiem ilgi. Mēģinu saprast, KAS ir piedošana, vai vēlos, gribu un spēju piedot?
Piedod, piedod, piedod man!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nu saprasts, ka, lepnumam lūstot, dzimst piedošanas spēja. Tā ir mana pieredze. Vēl zinu, ka spēju piedot raisa arī mīlestība; ja tās nav, ir vien spītīgi vai pienākuma dēļ izteikts vārds: «Piedod!» Šķiet, visvairāk šā vārda satvars būtisks tiem, kam pāri nodarīts. Draudzene gan zīmīgi teica: ikvienā situācijā iesaistīti divi cilvēki un tu dzirdi tikai vienu notikušā versiju.
«Piedod, ja vēli sev labu. Nēsājot aizvainojuma akmeni azotē, tas spiež pašu, nevis to cilvēku, kā dēļ šo smagumu nēsājat līdzi,» saka psiholoģijas skolas «Cilvēka ekoloģija» pasniedzēja Tatjana Benke. «Aizvainots cilvēks uzskata, ka ir neveiksminieks, ka visa pasaule uzgriezusi viņam muguru, bet nekādi negrib saprast, ka vaina tikai tajā, ka pats ir abižojies uz visu pasauli. Mainies pats, un tad pasaule mainīsies. Un pārmaiņu stūrakmens ir piedošana.»
Tatjana Benke: «Piedošana ir ļoti intīma lieta. Lielākā barjera palūgt piedošanu un arī piedot ir tā, ka mēs negribam un nespējam atzīt, ka paši arī esam bijuši ļauni. Traucē mūsu nelaužamais paštaisnums — pārliecība, ka mums vienmēr ir taisnība. Un cik gan bieži cilvēki abižojas tikai tāpēc, lai pievērstu sev apkārtējo uzmanību?!
Sociuma pozīcija ir tāda: esmu labs, ja aizstāvu labo, bet, ja nostāšos sliktā pusē, tātad esmu tāds pats kā viņš. Turpretī, ja slikto nosodīšu, būšu labs uz viņa fona. Tāpēc mēs neprotam piedot un necenšamies izprast, kāpēc cilvēks rīkojies tieši tā, kāda bijusi viņa motivācija? Tajā pašā laikā mēs nevaram galvot, kā paši rīkotos stresa situācijā.
Visa māksla — kino, grāmatas, izrādes — veidota par to, ka cilvēks meklē taisnību. Bet neatrod, jo Zemes virsū nav taisnības. Ir tikai īstenība. Atceramies kaut vai slaveno Zālamana tiesu. Zālamans lūdza Dievam gudrību, lai varētu spriest taisnu tiesu. Tiesas zālē ieveda zagli, kurš uz Zālamana jautājuma: «Kāpēc zagi?» atbildēja:
«Tāpēc, ka mani bērni bija badā.»
«Jā,» teica Zālamans, «tev ir taisnība, mīļais cilvēk.»
«Kā tad tā?!» kliedza tiesneši, «tiesas zālē ir cilvēks, kas cietis no šīs zādzības.»
Zālamans teica, ka arī tam cilvēkam ir taisnība.
Tad visa tauta sacēlās un kliedza, ka tā nav īstā tiesa — nevar būt visiem taisnība. Lūk, šī ir īstenība, ka katram cilvēkam ir sava taisnība — gan tam, kuram pāri nodarīts, gan arī tam, kuram būtu jāpalūdz piedošana.»