Cik grūti tikt vaļā no vīrieša, kuru nemīli!

Vispirms atzīšos, ka, pārstāvot sieviešu viedokli, tomēr būšu subjektīva, jo runāšu iz personiskās pieredzes. Diemžēl man nācies konstatēt, ka tieši vīrieši neprot izšķirties. Ka tieši viņi ir tie, kas kā pirtsslotas lapas pielīp un nav aizskalojami ne ar kādiem ūdeņiem. Tieši viņi NESAPROT VAI ATSAKĀS DZIRDĒT REĀLOS ARGUMENTUS. Nez kāpēc man tā ir bijis vienmēr.

Jāatzīst gan, ka tieši es vienmēr esmu bijusi tā, kas aiziet. Es vienkārši nespēju dzīvot šādās tādās attiecībās; es mīlu dzīvi un negribu to nodzīvot puskājā. Un, ja jau es aizeju, tātad viss ir neglābjami B-E-I-D-Z-I-E-S!!! Bet viņi netic. Kā tā — beidzies? Vakar taču vēl bija! Nē, vakar es vienkārši vēl nebiju saņēmusies aiziet.

Kāda ir argumentēšanas procedūra? Pārsvarā scenārijs atkārtojas. Sākumā, lai aiztaupītu otram cilvēkam sāpes, to, ka viss ir beidzies, pasaku caur puķēm. Bet puķu valodu vīrieši nesaprot — tas vairs nav jāpierāda. Labi — varu pateikt arī ar tehniskākiem tekstiem. Joprojām nesaprot. Izmeklēju visparastākos vārdus. Nekas nemainās — N-E-S-A-P-R-O-T!!!

Tad skatos tieši acīs un saku vienkāršā nepaplašinātā teikumā: cauri un uz visiem laikiem — viss!!! Vienalga netic — kā tā viss? Es tā negribu; es tevi mīlu, un es tevi gribu! Tad reiz izspruka: «Es arī gribētu piecelt mammu, bet tas nekad vairs nebūs iespējams. Tāpat manī pret tevi viss ir nomiris.» Jā, tieši tā es pateicu. Vienalga nesaprata.

Protams, garajā laika posmā, kamēr nākas rediģēt savus tekstus no piezemēti literārajiem uz nežēlīgi sadzīviskajiem, no otra cilvēka izskan papildjautājumi: Kāpēc? Kas par vainu? Kāpēc tieši tagad? Kas tev pēkšņi iekoda? u. tml.

Es atbildu. Godīgi atbildu un paskaidroju. Un te nu jāteic, ka tā nebūt nav viena liela muldēšana, ka «tu veltīji man par maz uzmanības; par maz laika pavadījām kopā; tava attieksme ir neciešama; tu neesi tāds kā agrāk; tu esi mainījies (uz slikto pusi, protams)»... Nu, nav tā patieso iemeslu slēpšana! Tā ir pretīgā realitāte. Un arī pēkšņi nekas nenotika, vadzītis krakšķēja jau labi sen, žēl, ka tu nedzirdēji. Beidzot nolūza. Tieši tāpēc, ka (lasi vēlreiz) «tu veltīji man par maz uzmanības»...

Bet tam vīrieši, kā izrādās, nav spējīgi noticēt. Viņiem vajag pierādījumus. Tādējādi viņi uzprasās uz meliem — uz sadomātiem argumentiem, kuriem VIŅI spētu noticēt un kurus, kā izrādās, nosauc par patiesajiem. Tāpēc varbūt tiešām reizēm vieglāk būtu pateikt: jā, man ir cits! Un aiziet ar domām, ka gan jau būs...

Tā nenotiek, ka mīlestību viens vai otrs izslēdz kā elektrības rubiļņiku (cik daudz varētu aiztaupīt, ja tas būtu iespējams). Mīlestība mirst. Reizēm lēnā un mokošā nāvē. Un visbiežāk tieši tāpēc, ka vienam no abiem ir bijis pie kājas, kā tā mūsu mīlestība aug, ko ziemā ēd un kā vairojas. Jā, arī gadu desmitiem vienalga. Jo vairāk gadu desmitu, jo mazāk cerību, ka potenci zaudējušajām jūtām atkal iestāsies erekcija. Un tikai tad, kad aiziešanas fakts ir pamodinājis cilvēku no snaudas, viņš sāk (bet varbūt arī nesāk) par šīm lietām aizdomāties. Skumji, bet tikai tad, kad pats mīlestību ir nobeidzis. Bet tam viņš netic, jo, šķiet, visbiežāk patiesais, bet nepateiktais iemesls tomēr ir jauna mīlestība. Nu, to jums laikam gribētos dzirdēt — tam jūs noticētu, un to jūs spētu izprast kā iemeslu, nevis «tu veltīji man par maz uzmanības»...

Bet tieši tas netaustāmais, datumos un ciparos nenosaucamais KAUT KAS ir īstais mīlestības killers. To nevar nofotografēt un mest galdā kā lietisko pierādījumu tiesājoties. Arī snaiperis taču nepieiet uz ielas klāt un nebliež pierē. Redz, to, ko Agris sauc par nepateikto iemeslu, es nosaucu par mīlestības killeru. Baigi bargi.

Ja jāatbild uz jautājumu «Ko es varētu darīt, lai tevi atgūtu?» — saku: NEKO tu VAIRS nevari darīt. Tagad man to vairs nevajag. Kā tad tā? Tieši tā!

Redz, cik sarežģīti! Un cik vienkārši — nav nekāda cita. Nav jaunu attiecību, jaunu jūtu. Bet nav jūtu arī pret tevi. Izbeidzās. Kaut kad. Nepiefiksētā datumā. Un tu palīdzēji, lai tā notiktu, jo (lasi vēlreiz) «vienam no abiem ir bijis pie kājas, kā tā mūsu mīlestība aug, ko ziemā ēd un kā vairojas». Un šodien beidzot es pasaku, ka aizeju.

Bet var aiziet arī mīlot. Tad viss iepriekšminētais nedarbojas. Izņemot to, ka nav neviena cita un jūtas NAV mirušas. Taču tas ir pavisam cits stāsts. Par to nākamreiz, labi?