Vai, ziedojot dzīvnieku patversmei, cieš bērni un pensionāri?

«Kad dzīvnieku patversmes lūdz palīdzību, visi «cepieni» par nepabarotajiem bērniem, no dzīvokļiem izliktajiem cilvēkiem, bez zālēm mirstošajiem pensionāriem utt. ir nevietā! Kāds, piemēram, šo kucēnu izbarošanai bija sakars ar valsts vai pašvaldības maku? Vai no valsts kases tika lūgts tūkstotis kucēniem?

Palīdzēt, ziedojot naudu vai brīvo laiku, ir katra indivīda brīva griba:

gribu un palīdzu bērniem; gribu un palīdzu bomžiem; gribu un nepalīdzu nevienam!» uzsver Roze.

Ja reiz pasaulē ir radīts cilvēkbērniem, suņiem, kaķiem mātes piena aizstājējs, tātad ir pierādīts, ka tas ir labāks nekā parastais piens. Protams, var mēģināt izbarot ar ūdenī izmērcētu rupjmaizi, taču beidzot jāsaprot, ka arī dzīvnieku pasaulē viss maksā tik, cik maksā, uzsver Roze, uzskaitot: 10 jaundzimušu kucēnu izbarošana ar mātes piena aizstājēju maksā vairāk nekā tūkstoš eiro; kuces sterilizācija maksā 50-70 eiro; taču tikmēr dzīvnieka īpašnieks, kurš izmet savu kustonīti kā nevajadzīgu vai slīcina viņas bērnus un tiek pieķerts, kā sodu maksā 10 - 350 eiro. «Tikai šā soda naudas summa var ieplūst pašvaldības vai valsts kabatā un tālāk iztērēta bērnu pabalstiem. Bet mēs pārsvarā kuces un kaķenes sterilizēt negribam, sodus, kad tiekam pieķerti, maksāt negribam, toties ar samazgām citus apliet, kad lūdz atsaukties palīdzēt tos, kas vēlas, tur esam pirmie. Ja tev nav naudas, neņem dzīvnieku - tik vienkārši!»

«Jā, patversmes ir pārvērtušās par cilvēkiem piederošu mājdzīvnieku «izgāztuvēm», taču tas nenozīmē, ka dzīvnieki patversmēs dzīvo kā izgāztuvēs, ēdot kartupeļu mizas, guļot izpuvušos matračos, neārstēti, blusaini, vairojoties. Tāda ir realitāte, ka

patversmēs dzīvnieki dzīvo daudz labākos apstākļos, saņem daudz kvalitatīvāku aprūpi nekā diemžēl daudzās saimnieku mājās.

Tam tā nevajadzētu būt! Un šie labākie apstākļi patversmēs tiek panākti nevis no valsts naudas, bet pamatā tomēr no ziedotāju - gan naudā, gan graudā, gan laikā - palīdzības,» uzsver patversmes darbiniece, aicinot beidzot ielāgot, ka

Latvijā nav nevienas no valsts budžeta uzturētas patversmes.

Nu jau daudzas pašvaldības arī pārsvarā mēdz apmaksāt dzīvnieka uzturēšanu patversmē tikai 14 dienas, nevis uztur pašas patversmes, taču, piemēram, Rīgā neviena no trim patversmēm vairs nav Rīgas domes uzturēta.

Toties viņa

aicina aizdomāties, cik visu Latvijas pašvaldību līdzekļi tiek tērēti tā saukto suņķērāju un policistu darba apmaksai, reaģējot uz nemitīgajiem izsaukumiem par klaiņojošiem suņiem,

- tas gan būtu apspriežams jautājums, jo tā gan ir nodokļu maksātāju nauda, kas neaiziet bērniem, pensionāriem, izglītībai, veselībai utt. Tur varētu šūmēties; tiesa, tad sanāktu šūmēties un zākāties pašiem par sevi, atzīmē Roze.

Vai agresīvs suns nododams adopcijai?

Šobrīd atkal sociālajos tīklos sacelta ažiotāža: patversme, ja saimnieks neatradīsies, iemidzinās agresīvu suni. Un samazgas atkal pār patversmi sāk gāzties: «slepkavas», «sunim arī jābūt tādam, lai kurš katrs nevar pieiet klāt, – nedrīkst tādu suni eitanizēt», «suns nav vainīgs» utt.

Suns tiešām nav vainīgs. Arī patversme nav vainīga, ka policijas atvestā dzīvnieka īpašnieki miera vējos turpina dzīvot, par savu nu jau trīs nedēļas pazudušo suni neliekoties ne zinis. Meklējot īpašnieku, apzināti tika pierakstīts par iespējamo eitanāziju, cerot: tas liks saimnieka sirdij sažņaugties, pasteigties suni glābt. Pirmkārt jau glābt no mokām, ko dzīvnieks cieš patversmē, – tāpēc jau viņš uzvedas neadekvāti, ka patversmes vide viņā raisa šausmas. Krimuldas pusē ļaudis sarosījās: informēja par kaimiņmājās redzētiem līdzīgiem suņiem, vienās rējējs izrādījās pazudis. Ģimene atsteidza uz patversmi, bet – ne viņu pazudušais draugs.

Skaistulis nepārprotami nav ilgstoši klaiņojis – labi barots, kažoks spīd un laistās, sauso barību ēd negribīgi, bet

gaļu labprāt paņems. Un pēc mirkļa zobus atņirgs...

Trīs nedēļu laikā patversmes darbinieki sunim pielabinājušies tiktāl, ka divi patversmes darbinieki, kājām bailēs trīcot, tomēr jau spēj rējēju izvest pastaigās. Taču par savstarpēju uzticību šis stāsts vēl nav. Laiks rādīs...

Kārtējās saceltās ažiotāžas sakarā Roze uzsver: Lielas daļas

Latvijas iedzīvotāju joprojām izteikto vēlmi pēc agresīviem sargsuņiem «Labās mājas» neatbalstīs!

Tāpat viņa norāda - lēmumi par agresīvu vai slimu dzīvnieku eitanāziju patversmē netiek pieņemti darbinieku vidū (patversmē strādā visdažādāko profesiju pārstāvji un brīvprātīgie). Šādi lēmumi top, dzīvnieku izvērtēšanā iesaistot speciālistus – kinologus, vetārstus.

«Labo māju» adopcijas politika ir strikta: dzīvnieki netiek atdoti turēšanai ķēdē, jo tā grauj suņa psihi, veicina neprognozējamu uzvedību. Tāpat adopcijai netiek atdoti agresīvi dzīvnieki, jo paliek neatrisināts jautājums, kā kodēju līdz mājām aizvest. Un mājās to piesiet ķēdē, un ēdambļodu ar slotas kātu piestumt? Adopcija tiek atteikta arī cilvēkiem, kuriem nav izpratnes par dzīvnieku labturību. Piemēri nav tālu jāmeklē – kaut vai augstāk pieminētās Siguldas kucītes īpašnieks.

Ko īsti nozīmē dzīvnieka labturība?

Dzīvnieka labturība nav tikai mājas, ēdambļoda, būda, ķēde.

Labturība ir saimnieka atbildība par sava dzīvnieka veselību - ārstēt, kad mīlulis saslimis, regulāri vakcinēt, attārpot, atblusot, sterilizēt; tās ir arī rūpes par dzīvnieka psiholoģisko stāvokli - apmācīt, mazināt esošās agresijas izpausmes, iesaistīt ģimenes aktivitātēs – pastaigas, spēles, vienkārši būt līdzās savam dzīvniekam, nevis atstāt kūtspakaļā ķēdē vai pieļaut klaiņošanu, nekontrolētu vairošanos. Labturība ir arī dzīvnieka īpašnieka atbildība par savu četrkāji līdzcilvēku un likumu priekšā.

Mēneša laikā patversme pēc savas iniciatīvas reaģējusi uz diviem gadījumiem, kas laukos, visticamāk, ir ikdienišķi, bet jebkurai Latvijas patversmei un atbildīgam saimniekam šķiet kliedzošas neprātības. No vienām mājām, kurās mīt divi sirmgalvji, atvesti 17 savairoti dzīvnieki (10 pieauguši suņi, 7 kaķi), divi suņi palika. No otrām mājām aizvesti trīs suņi, bet vēl viena trijotne pēc 88 gadus vecās saimnieces pieprasījuma tika atstāti, jo bija gados veci. Visi dirn pie ķēdēm.

«Laukos jau bez suņa nevar,» – bieži dzirdēts arguments. Taču abos gadījumos šie nav vientuļie pensionāri – tika piesaukti bērni, mazbērni, kuri varēja palīdzēt katrā mājā pa vienai kucītei sterilizēt, lai beigu beigās nerastos šāds daudzums negribētu dzīvnieku... Ķekavas patversme «Mežavairogi», Daugavpils, Saldus, Alūksnes patversmes nenogurstoši varētu dalīties bēdu stāstos par dzīvnieku NElabturību daudzās jo daudzās Vidzemes, Zemgales un Latgales puses mājās. Tukuma patversme ik dienu publisko traģiskus stāstus par sava novada ļaužu beztabildību. Slokas patversme, kuras teritorijā it kā daudz turīgo ļaužu māju, arī slīgst pamesto, novārgušo dzīvnieku kvantumā. Par Rīgu kā lielāko suņinieku apdzīvoto vietu nemaz nerunāsim:

suņķērāji, reaģējot tikai uz akūtiem izsaukumiem, katru dienu noķer 2-5 klaiņojošus suņus un «Ulubele» piebāzta līdz 200 (!) suņiem ik dienu.

Kad vairs nespēj uzņemt – ved uz «Labajām mājām». «Ziniet, nu tad gan ir ko turēt, viņus visus apkopjot, izstaidzinot, dakterējot. Tas nav normāli, rīdzinieki!!!» norāda Roze.

Šķiet, lieki piebilst, ka visiem ir saimnieki, vien ārpus Rīgas mazākajai daļai, Rīgā – vairāk nekā pusei suņu atnāk pakaļ īpašnieki, un tad redzams, ka nomācoši lielākajai daļai suns savu mūžu nav vakcinēts, attārpots, par sterilizāciju, reģistrēšanu un nodevas nomaksāšanu nemaz nerunājot, un ka šiem cilvēkiem naudas nav. Nav ne sev, ne suņam. Tad kāpēc dzīvnieks iegādāts? Reizēm žēl, ka nav iespējams iemūžināt tipāžus, kas ir šie «saimnieki», un

bieži ļoooti sirds sāp, kad suni šādiem ļautiņiem nākas atdot.

Kā no šādiem dzīvnieku īpašniekiem un jaunajiem gribētājiem atlasīt tiešām krietnus saimniekus?

Maldās ļaudis, kuri uzskata: visas patversmes labprāt dzīvniekus tik dod prom, lai nav liekas barojamas mutes.

Protams, ir vēl patversmes, kas strādā, dalot dzīvniekus pa labi un pa kreisi, neapzinoties, ka šāds adopcijas princips beztabildību vairo ar bumeranga efektu. Tomēr, zinot šīs jomas «virtuvi», var apgalvot - vismaz puse Latvijas patversmju tomēr izvēlas saviem aprūpējamajiem tās ģimenes, kurām grib uzticēt dzīvnieku. «Jā, mēs mēdzam kļūdīties saimnieku izvēles jautājumos un tad dzīvnieks ātri atgriežas patversmē,» atzīst Roze.

«Taču

patversmes nav tiesīgas kļūdīties, izvērtējot suņu psiholoģisko stāvokli, tātad – agresivitāti!

Jo mēs, patversmes, un nevis internetvides komentētāji, esam atbildīgi par dzīvnieka jaunā saimnieka, viņa ģimenes un citu cilvēku drošību. Nedod die’s, piedzīvot dienu, kas austu ar plašsaziņas līdzekļu izplatītu ziņu: «Pirms pāris dienām no patversmes adoptēts suns sakož bērnu» ar visām no šādas traģēdijas izrietošām sekām... Tad jau labāk lai virsraksti vēsta: «Patversmē eitanizē īpašnieka nemeklētu agresīvu suni» un komentētāji šūmējas: «Saimnieku pašu jāeitanizē!» Ko tur liegt, arī patversmēs strādājošajiem nereti gribētos «iemidzināt» daudzus dzīvnieku īpašniekus un pat potenciālos gribētājus...» atzīst Roze.