Portāla TVNET darbiniece Daiga šonedēļ devās uz dzīvnieku patversmi «Labās mājas» Juglas ielā ar cerību sastapt jaunu sirdsdraugu, ģimenes locekli un māsiņu viņas ģimenē mīlētajam Runcim, kas arī ir nācis no pagaidu mājām Valmieras pusē. Publicējam Daigas novērojumus un sarunu ar patversmes pārstāvi.
Daiga saka, ka izvēlējās doties uz dzīvnieku patversmi «Labās mājas,» jo bija dzirdējusi, ka pašlaik šajā patversmē ir ļoti daudz kaķu un kaķēnu. Apstaigādama patversmi, cenšoties saprast, ar kuru kaķēnu radīsies «dzirkstelīte,» viņa izjautāja patversmes galveno administratori Lolitu Rozi par kaķu likteni un dzīvi patversmē.
Mēs dzirdējām, ka pašlaik jums ir vairāk kaķu nekā parasti. Cik daudz kaķu pašlaik mitinās patversmē?
Pašlaik patversmē mitinās vairāk nekā simts kaķu, kas ir nebijis skaitlis pastāvēšanas vēsturē. Līdz šim kaķu skaits patversmē sasniedza aptuveni 90,
bet vairāk nekā simts kaķu mums nekad vēl nebija bijis.
Tāpēc tagad mēs vairs kaķus patversmē neuzņemam, jo 115 kaķi vienai patversmei ir daudz. Straujš kaķu skaita pieaugums patversmē notika jūnijā.
Kā kaķi parasti nonāk patversmē?
Visbiežāk dzīvniekus atved pie mums, jo tie ir tikuši atrasti kaut kur vai nu kaķēna vecumā, vai arī pieauguši, tostarp arī sliktā veselības stāvoklī. Pieauguši kaķi parasti nonāk pie mums tāpēc, ka ir nomiris to saimnieks vai viņi ir noklīduši, vai arī izmesti no mājām. Kāds garāmgājējs pamana nomaldījušos, bet koptu kaķi, kas izskatās «no mājām,» un mēdz atgādāt pie mums. Kaķēni pie mums nonāk ļoti dažādos veidos, tos mēdz atrast kaut kur atstātus kastītē vai arī atstāj kasti pie mūsu patversmes sētas vārtiem.
Kur kaķus mēdz atrast atstātus tie, kas atved atrastos kaķēnus?
Ceļa malā kastē, autobusā arī kastē, krūmos - visur.
Pie mums atbrauca arī viena kastīte ar kaķēniem, kas bija iemesti būvgružu atkritumu konteinerā.
Ja kāds nebūtu kaķēnus izņēmis no būvgružu tvertnes pirms nākamās būvgružu porcijas izmešanas, tad kaķēni zem smagajiem būvgružiem būtu saspiesti un nomiruši. Tāds mazs kaķēns, protams, nespēj izturēt būvgružu svaru.
Vai tā ir taisnība, ka cilvēki mēģina atbrīvoties no kaķēniem, arī izmetot tos pa braucošas mašīnas logu?
Jā, tā ir taisnība diemžēl. Doma tam ir tāda, ka nākamā braucošā mašīna nespēs nobremzēt vai nepamanīs, ko priekšējās mašīnas pasažieri un autovadītāji dara, un uzbrauks dzīvniekam virsū. Tādējādi tas, kurš to nabaga kaķēnu ir izmetis pa logu, «veiksmīgi atbrīvosies» no rūpestiem.
Faktiski tā ir bezpalīdzīga dzīvnieka slepkavība īpaši nežēlīgā veidā.
Kāds ir kaķu vecuma īpatsvars patversmē? Vai vairāk ir mazi kaķēni vai pieauguši kaķi?
Vairāk laikam ir pieauguši kaķi. Bet jebkuru no patversmē dzīvojošiem kaķēniem pašlaik nevar vest mājās. Daļa kaķēnu ir karantīnā - viņi ir saslimuši ar vīrusu, infekciju, sēnītēm vai ērcītēm. Tad ir kaķi, kas pašlaik atrodas ārstēšanā - tie jūtas nedaudz labāk nekā tie, kas ir karantīnā, bet nav vēl gatavi doties uz mājām, jo tie vēl var aplipināt citu kaķi, ja tāds mājās ir, vai arī slimība var uzliesmot atkal. Tad ir trešā nodaļa ar veseliem kaķīšiem, kurus var droši adoptēt.
Vai kaķēni adoptēšanas brīdī jau ir bijuši pie ārsta uz apskati?
Visi kaķi un kaķēni momentāni tiek atblusoti un attārpoti. Kaķēnu drīkst potēt tikai tad, kad tas ir sasniedzis attiecīgu vecumu. Mēs šeit, patversmē, tiem kaķēniem, kas vēl nav sasnieguši potēšanas vecumu, mēģinām stiprināt imunitāti ar injekciju palīdzību, lai organismam rastos imunitāte un spēja apkarot vīrusus vai baktērijas.
Pēc sarunas ar patversmes administratori Daiga izvēlējās sev kaķenīti Moku.
Mēs atradām savu jauno sirdsdraugu un devāmies mājās ar vienu pukstošu sirsniņu vairāk nekā atbraucām.
«Pusotra mēneša vecu kaķenīti tumši brūnā krāsā ar zaļām actiņām. Mūsu ģimenē tagad ir ienācis par vienu prieku vairāk. Mums, cilvēkiem, tagad ir jauns, pūkains mīlulis, bet esošajam kaķim - jauna māsiņa.»
Patversmēs mītošie dzīvnieki pacietīgi gaida ierodamies savu īsto un vienīgo saimnieku. Tādu saimnieku, kas to mīlēs ar katru dienu vēl jo stiprāk, draugu, kas tam nedarīs pāri un nelauzīs mazo sirsniņu, pēkšņi pārdomājot.
