Portālā «Apollo» 25. oktobrī bija publicēts raksts [s:17517] par kādu sievieti, kurai viss pie viņas vīra patīk, izņemot viņa īpatnējo smaržu jeb smaku.
Ja riebjas partnera aromāts...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Pēc savas psihoterapeita pieredzes zinu, ka šādas problēmas pāru attiecībās parādās pietiekami bieži, tāpēc man ļoti svarīgi šķiet rakstīt kādu komentāru šim rakstam. Situācija ir nopietna, jo izšķiras ģimenes liktenis. Ģimenes lietās sīkumu nav. Pat neliels gruzītis, ja par to nerunā, var ilgtermiņā izjaukt attiecības.
Mana kolēģe — Inese Putnieces kundze — savā skaidrojumā runāja par to, ka vienīgā izeja ir šķiršanās. Tam pilnībā varu piekrist, ja cilvēki, kam tāda situācija ir, nemeklē psihoterapeitisku palīdzību. Latvijā ir dažādas psihoterapeitu skolas un metodes.
Es kā psihoorganiskās psihoterapijas skolas pārstāvis varu apliecināt, ka izeja tomēr varētu būt, arī saglabājot ģimeni. Psihoorganiskās analīzes skola ir psihoterapijas metode, kas pēta un risina psihes un ķermeņa attiecības analītiskās teorijas kontekstā. Esmu pārliecināts, ka gan manas skolas pārstāvji, gan citi psihoterapeiti man piekritīs.
Konkrētajā gadījumā eksistē vairāki varianti. Vispirms jāpiebilst, ka smarža vai smaka ir subjektīvs piedzīvojums. Kas vienam patīk, tas otram riebjas. Par ko viens pasmejas, tas citam atgādina biedējošu notikumu. Ir vairākas iespējas. Pirmkārt, iespējams, ka puisim patiesi ir objektīvi nepatīkams aromāts. Otrkārt, var būt, ka meitenei ir īpatnēja konkrētās smaržas uztvere, kas atgādina kaut ko nepatīkamu no viņas biogrāfijas, piemēram, rakstā pieminēto vecmāmiņu. Visbeidzot — tā ir pavisam cita lieta, un smarža ir tikai pārnests simbols vai iegansts, respektīvi, puiša ķermenis producē smaržu, kas ķermeniski parāda vārdiski vai emocionāli nepateikto abu attiecībās. Medicīniski izmeklējumi, psihoterapijas iespējas paver daudzus un dažādus šīs situācijas risināšanas variantus.
Pirms pieņemt tādu lēmumu kā šķiršanās, iesaku izvērtēt iespējas psihoterapijā, lai varētu atklāt, kas par lietu. No savas pieredzes zinu, ka reizēm ir vajadzīga ilgāka psihoterapija — daudzu mēnešu garumā, citreiz pietiek ar dažām sarunām. Varbūt vajadzīga ir pāra terapija, iespējams — individuāla vienam no partneriem. Var gadīties, ka šķiršanās būtu šādas terapijas rezultātā pieņemtais lēmums.
Tomēr Latvijā šķirto attiecību skaits ir tik liels un šķiršanās ir pietiekami traumatisks notikums katra indivīda dzīvē, ka vajadzētu pamēģināt atrast citus risinājumus. Neizrunātais attiecībās ir kā Trojas zirgs, tas ienes mūsu attiecībās kaut ko, kas ir dziļi naidīgs. Un sarunāties vienam ar otru ir jāmācās.