Falšais medusmēnesis

Vika: par savu parakstu maksāšu visu dzīvi

Man bija 21, kad iepazinos ar Vari un paliku stāvoklī, 22 — kad apprecējāmies. Tobrīd ar divām draudzenēm mācījos Medicīnas akadēmijā. Vienai no viņām bija puisis, ievesto automašīnu tirgonis, viņam — divi draugi. Sākām draudzēties sešatā. Ar laiku no mums sanāca trīs laulāti pāri, no kuriem divi ātri izšķīrās. Palikām tikai mēs ar Vari. Turējāmies kopā vienpadsmit gadus, kad, par spīti diviem bērniem, laulība sašķīda miljons smalkos kristāliņos, kas nolija pār mani rūgtu asaru veidā.

Jau pērnruden jutu — kaut kas nav kārtībā. Sāku pievērst pastiprinātu uzmanību vīra tālruņa zvaniem, radās skaidrība: vīram ir mīļākā. Normālos apstākļos viņa īsziņas nelasu, tagad to darīju — vajadzēja iemeslu, lai sāktu runāt. Varis atbildēja: «Tu mani nenovērtē, neredzi un nedzirdi!» un «Ja tu mainītos, laulību vēl varētu saglābt, mīļākā nav nopietni ņemama.» Toreiz noticēju — attiecībās nepieciešama revīzija. Pašai gan pirmā doma bija šķirties — ja put, lai put! Nekad neesmu gājusi pa kreisi, tāpēc piedot nodevību šķita neiespējami.

Dzīve turpinājās kā traks skrējiens, rotēju kā vāveres ritenī — brokastis, bērni, darbs, bērni, vakariņas, pasaciņas pirms iemigšanas... Mūsu bērni vienmēr bijusi mana problēma. Varis nesatraucās, ja bērnudārzs nestrādā vai auklīte slima. Viņš uzvēla ģimenes rūpju slogu maniem pleciem, pašam atrodot vieglāko ceļu — mīļāko. Jautāju, kas viņu neapmierina ģimenē. Varis atrūca: «Ar tevi nav iespējams sarunāties. Tev tikai bērni, tu tikai skrien!» Bet pats pa šiem gadiem, kamēr es skrēju, paspēja Turībā biznesa vadību pa vakariem apgūt un firmu nodibināt.

Sapratām — kļūdas bijušas abpusējas, laulība jāstiprina abiem. Turpmāk centāmies pa reizītei radīt romantisku gaisotni. Pārsvarā tā biju es, kas organizēja braucienu uz Roju, pie jūras vai kopīgu kultūras pasākuma apmeklējumu. Vasarā vienbrīd sajutos kā medusmēnesī — vīrs bija mīļš, aizgājušais šķita ļauns murgs. Nodomāju: vai tiešām bija jāpaiet desmit gadiem, lai mēs sāktu saskanīgi dzīvot?

Bet vasaras beigās no Vara mutes atskanēja teksti: «Ak, kā vajadzētu bankas kredītu jaunajam projektam... Būtu māja uz mana vārda...» Vienu dienu viņš izteica priekšlikumu: «Vajadzētu noslēgt laulības līgumu, gribu ņemt no bankas lielu naudu. Līgums aizsargātu tevi un bērnus, ja kaut kas noietu greizi.» Par biznesa lietām man kā bērnu ārstei varēja visu iestāstīt, paļāvos uz Vara zināšanām. Un viņš jau tā uzreiz neuzspieda skriet pie notāra, bet viltīgi mani virzīja pretī šim notikumam. Pie jurista tika sastādīts viņam izdevīgs laulības līgums — man un bērniem atstājot pašu mazumiņu, pārējais pārgāja Vara īpašumā.

Ko gan es varēju  iebilst — viss notika kopīgas nākotnes vārdā, ko nodrošinās viņa daudzsološais projekts. Parakstīju šo laulības līgumu, bet mazs velniņš jau tad čukstēja: nebūs labi...

Pagāja trīs dienas, kuru laikā Varis bija katastrofāli aizņemts, pienāca brīvdienas. Visa ģimene braucām uz jūrmalu, un pēkšņi vīrs ieteicās: «Zini, tagad varētu arī šķirties...» Nojauta piepildījās — biju apkrāptā muļķa sieva. Ļoti sāpēja falšais medusmēnesis. «Tātad brauciens uz Roju bija tikai teātris, mūsu attiecības nebija īstas?» Varis atbildēja: «Protams, kaut kā bija sevi jāpasargā no izputināšanas.» Biju mēma. Falšums attiecībās sāpēja vairāk par līgumu. Atvaļinājuma otru pusi pavadīju, kaucot viena pati mājās. Palīdzēja draudzene psihoterapeite.

Pēc neilga laiciņa vīrs sāka mani šantažēt: «Tev ar bērniem jādodas ātrāk prom no mājas, citādi sasaukšu te, savā īpašumā, bomžus vai kā citādi izkvēpināšu jūs no šejienes.» Viņš staigāja kā uzvarētājs, sev likdamies ļoti gudrs un viltīgs. Līdz šim biju manījusi, ka viņam lieliski izdodas apčakarēt padotos un kolēģus, taču nekad nedomāju, ka reiz tas vērsīsies pret mani. Domāju, ka esmu Varim vistuvākais cilvēks...

Agrāk, pēc augstskolas strādāju sociālās palīdzības dienestā. Uz rokas saņēmu 90 latus, sieviešu kolektīvs, perspektīvu nekādu — tas Vari pilnīgi apmierināja, viņš tolaik jutās kā īsts vīrietis, kurš mani kontrolē un uztur ģimeni.

Vēlāk situācija mainījās — man piedāvāja darbu farmācijas uzņēmumā. Alga četrreiz lielāka, darba mašīna, izbraukumi... Kļuvu nekontrolējama, brīva un finansiāli patstāvīga. Beidzot sāku dzīvot! Sajutos kā sieviete, varēju sev ko atļauties. Varim tas ļoti nepatika, viņam šķita, ka es izmainos uz slikto pusi, viņš kļuva greizsirdīgs un sarunās nepatīkams. Sapratu — viņam sagādā baudu, ja jūtos nevarīga un atkarīga. Turpretī fakts, ka spēju būt patstāvīga, provocē dusmas.

Pašlaik dzīvoju ar bērniem savā dzīvoklī. Kredīta summas ir briesmīgas, taču gan jau izķepurošos. No Vara alimentos saņemu 140 latus...

Visām sievietēm pirms laulībām iesaku noslēgt viņām izdevīgu laulības līgumu. Tikai ne tādu, kādu parakstīju es! Par šo vienu parakstu tagad maksāšu visu savu dzīvi. Toreiz likās — daru to mīlestības vārdā... Tagad domāju — nekad vairs neuzticēšos nevienam vīrietim. Ja var 11 gadus kopā nodzīvot un tad dunci iedurt mugurā, tad kur garantija, ka ar citu vīrieti, ar kuru pat bērni nebūs kopīgi, būs citādi?