Kāpēc viņas mēdz apnikt?

Te nu viņas parasti piemirst, ka ne jau bez simpātijām izvēlējušās to vīrieti, kas viņām ir blakus, un ka tajā ugunskurā, kas saucas mīlestība, pagales ir jāiemet abiem. Tāpēc šoreiz mazliet par tiem trim galvenajiem klupšanas akmeņiem, kad sievietes, pašas to neapzinoties, izdara visu, lai kļūtu nemīlētas.

Iespējams, ka tie tev palīdzēs tik skaidrībā ar savu «akmeni», ja, protams, tev ir sajūta, ka arī jūs esat kopā tikai ieraduma dēļ.

Mūžīgā gribēšana

Prātīgam vīrietim parasti ir tā — mūža pirmā puse pilna ar sapņiem un vēlmēm. Tā ap trīsdesmit jau pamazām noskaidrojas, kuras virsotnes būs sasniedzamas un kuras dažādu iemeslu dēļ tā arī paliks sapņos. Dažām iecerēm pietrūkst laika, citām — spēka, vēl citas nav iespējams piepildīt vienkārši tāpēc, ka dzīvojam Latvijā un šajā laikā.

Savukārt pēc četrdesmit gadiem parasti gribas saglabāt mieru un līdzsvaru, lai liekas vēlmes netraucētu. Kāpēc? Tāpēc, ka vīrietim vēlēšanās parasti ir mērķis, kas jāīsteno. Tas ir izaicinājums sev pašam, kura sasniegšana vai nesasniegšana liecinās par to, vai vīrietis var pats sevi cienīt.

Laikā, kad vīrietis iekaro sievietes sirdi, viņam sievietes vēlmju piepildīšana arī ir viens no mērķiem. Savukārt sievietei tas, ka vīrietis rīkojas viņas labā, ir pierādījums, ka viņš nav vienaldzīgs.

Diemžēl daudzas sievietes to uztver tā, ka vīrietim visu mūžu būtu jākļūst par sievietes kalpu. Tāpēc dažādas gribēšanas birst kā no pārpilnības raga. Pārmērīgi griboša sieviete nerēķinās ne ar to, ka vīrieša attieksme pret dzīves mērķiem katrā dzīves posmā ir atšķirīga, ne ar to, ka viņai pašai būtu kaut kas jādara, lai palīdzētu mērķi piepildīt, jo brīdī, kad viņi abi ir viena ģimene, jebkurš lielais darbs kļūst par kopīgu darbu.

Tā no saprotoša un atbalstoša cilvēka sieviete pamazām pārvēršas par apnicīgu izkalpinātāju. Jautājums — kāpēc tāds būtu jāmīl? Pirmā pazīme, ka tā jau noticis, parasti ir vīrieša nevēlēšanās iesaistīties jebkuros mājas darbos.

Interesanti, ka pat savu vēlmi būt mīlētai sievietes pasniedz kategoriski — «es gribu vairāk, es gribu, lai mani mīl». Jautājums: ko tu esi darījusi otra labā, lai tā būtu?

Mūžīgā čīkstēšana

Tuvojoties vecumam, sieviete zaudē to uzmanību, pie kuras viņu ir pieradinājusi jaunība. Līdz ar zudušajām privilēģijām nāk arī slimīga vēlme pievērst sev uzmanību vietā un nevietā.

Darbā tā parasti ir cenšanās jaukties visur — vajag to vai nevajag. Mājās uzmanības pievēršana izpaužas kā mūžīga čīkstēšana, ka kaut kas kaut kur nav kārtībā. Ja mājinieki, tostarp mīļotais vīrietis, uzmanību nepievērš, tad var doties pie līdzjūtīgas kaimiņienes un pačīkstēt tur. Drīz vien visas mājas sievietes ir pārliecinātas, ka nabadzītei ir ļoti slikta dzīve un ka vīrs ir nekur nederīgs, lai gan vaina ir tikai čīkstētājas vecums un nepiepildītās alkas.

Ne visas sievietes izmanto vienkāršo pašterapiju — mācās priecāties par to, ko atnes briedums, — par bērnu panākumiem, dzīves līdzsvarotību, iegūto stāvokli sabiedrībā, par iespējām būt gadiem pārbaudītu savējo lokā. Protams, lāča pakalpojumu izdara kosmētikas industrija, kas nevis pārliecina sievieti par brieduma vērtībām, bet gan uzspiež ideālu, ka labi ir būt mūžīgi jaunai. Tas, protams, nav iespējams.

Mīļotais vīrietis varbūt nemaz nepamanītu mīļotās sievietes novecošanos, ja ar savu čīkstēšanu viņa to mūžīgi neatgādinātu. Bet kā lai mīl to, kas mūžīgi tevi zāģē un noniecina?

Mūžīga izgāšanās

Sākot kustību par sieviešu vienlīdzību, feministes izdarīja liktenīgu kļūdu. Viņas nevis aicināja sabiedrību augstāk novērtēt sieviešu ieguldījumu un lomu, bet gan izdzina sievieti nesagatavotu biznesa pasaulē. Agrākās mājsaimnieces gudrības bez pamata tika izmestas mēslainē, bet biznesa vide vai nu padarīja sievieti par vīrieti, vai iznīcināja pavisam. Līdz ar to par dažu mūsdienu sievieti var sacīt — ne īsti tur, ne tur.
Protams, ka šādā situācijā nenovēršamas ir izgāšanās — vai nu tajā pašā mājas dzīvē, vai biznesa pasaulē.

Plašsaziņas līdzekļi ir paraduši uzturēt stiprās sievietes tēlu, bet reti raksta par to, no kā šīs sievietes ir atteikušās. Un vēl mazāk raksta par to, cik daudz ir sieviešu, kas šādā nekādā stāvoklī klunkurē pa dzīvi kā pa akmeņainu ceļu.

Ko tas nozīmē vīrietim? Ļoti bieži to, ka mājas darbi lielākoties jādara pašam, bet biznesa jomā mūžīgi jālāpa sievas radītie caurumi vai pieklājības dēļ jāiegulda sūri grūti pelnītā naudiņa kārtējās sievas avantūrās.

Protams, ar laiku vīrietis sev sāk jautāt — kam man viņa vajadzīga? Un te nu par mīlestību atkal ir grūti runāt.

Ko darīt, ja viņa kļuvusi sveša?

Katras problēmas risinājums sākas ar atziņu, ka mums ir šī problēma, bet uz labo pusi varam kaut ko pavērst tad, ja pasakām sev skaidri — mēs gribam kaut ko darīt, lai to atrisinātu. Taču pie abām atziņām un ar visu savu būtību ir jānonāk abiem. Turpmāko ceļu dzīve pati visbiežāk pasaka priekšā. Galvenais — netēlosim tos, kas mēs patiesībā neesam, un nebaidīsimies no paškritikas!