Par spīti mūsdienu bagātīgajai informācijas plūsmai un morāles normu liberalizācijai, joprojām ir gana daudz cilvēku, kas rauc degunu vai mulst, kad tiek runāts par seksu.
Pornofilmas — ne tikai vienatnē un tumsā zem segas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Taču tieši seksualitāte, pieņēmusi vizuāli erotiski kārdinošas formas, ir tā, kas mūs uzrunā no reklāmām, filmām un žurnālu vākiem, neatkarīgi no tā, vai tiek reklamēts jogurts, automašīna vai apakšveļa. Arī pornogrāfija nav šaura dīvaiņu loka izklaide, un kaut ko no tās ir redzējuši pat viszvērinātākie puritāņi.
Stāsti par palaistuvēm
Pornogrāfija, kā mēs to šodien dēvējam, ir pastāvējusi vienmēr, un definēt tās pirmsākumus nav iespējams — tie ir tik seni, cik sen cilvēki prata zīmēt un rakstīt, attēlojot arī seksa ainas. Tā ir pastāvējusi blakus civilizācijas vēsturei un atspoguļojusi to caur seksualitātes izaicinājumu. Piemēram, tieši pornogrāfiskie apraksti stāsta par grieķu veselīgo attieksmi pret seksu — vientuļas grieķu sievietes, lai seksuāla apmierinājuma trūkums tām nebojātu garastāvokli un veselību, mēdza izmantot falla imitatorus, izgatavotus no dzīvnieku ādas, akmens vai koka.
Vēstis par pornogrāfijas materiālu kā kultūras žanru esamību nāk no senās Grieķijas. Un pats vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē «rakstīšana par palaistuvēm»: porne — palaistuve, graphein — rakstīt. XIX gadsimta beigās šo terminu noteiktam literatūras un tēlotājmākslas veidam piešķīra briti. Tas ieguva negatīvu nokrāsu kā apzīmējums banālam, primitīvam seksa atspoguļojumam. Salīdzinājumam — apzīmējums «erotisks» ir ar izsmalcinātāku, intelektuālāku nokrāsu.
Čosers, Bokačo, Navarras Margarita ir zināmākie vēlīno viduslaiku autori, kuri atzinību ieguvuši literatūras lauciņā un kuru darbi savulaik uzskatīti par pornogrāfiskiem. Noteikti jāmin arī Marķīzs de Sads un viņa ekscentriskie sacerējumi. Tā kā šāda veida tekstuālie un vizuālie materiāli bija klajā pretrunā ar baznīcas dogmām, to autori parasti cieta no baznīcas un sabiedrisko institūciju represijām, taču vienkāršās tautas vidū viņu sacerējumi gāja uz urrā — tie tika lasīti, pārrakstīti un tulkoti citās valodās.
Arī mūsdienās pornoindustrijā tiek rīkoti pat mākslas festivāli, filmu skates un konkursi, un to skatīšanās nesaistās ar ko neķītru un apkaunojošu, ko drīkst darīt tikai vienatnē, tumsā un zem segas. Protams, ja viss ir saprāta robežās.
Pieķerts pie TV ekrāna
Kādā interneta portālā nejauši izlasīju stāstiņu, kuras autore, sauksim viņu par Lindu, lūdza padomu, ko darīt ar izveidojušos situāciju. Viņa esot pieķērusi vīru skatāmies pornofilmu un pašapmierinoties, kamēr pati guļ blakus. Attiecīgas skaņas no vīra puses un ritmiskās kustības esot viņu pamodinājušas. Un viņa esot sarīkojusi vīram skandālu — redz, ar kādām perversijām šis nodarbojoties, kamēr viņa guļ. Tāda sava veida greizsirdība uz ekrāna varonēm, kas uzbudinājušas viņas laulāto draugu.
Izrādās, vīrietim seksu griboties biežāk nekā viņa sieviņai, tādēļ viņš reizēm tiekot ar spriedzi galā pats. Tas nekas, ja to lietu nodarītu vannas istabā — ne čiku, ne grabu, bet bezmaz acu priekšā un pornofilmas pavadījumā… Tas jau bezmaz klasificējams kā sānsolis.
Vīrs esot ierosinājis pikantās ainiņas pavērot kopā, varbūt tās iedvesmos arī mīļoto, taču viņa — kopā ni un ni! Esot kaut kā neērti. Arī bērnībā, skatoties kopā ar vecākiem filmas, epizodes, kur parādās skūpsti, likušas Lindai sarkt. Vai tikai tā nav baidīšanās citiem atklāt savas jūtas, parādīt sevi bez maskas, kļūt smieklīgai?
«Parasti iniciatīvu izrāda vīrs, viņš gatavs seksot gandrīz vienmēr un visur. Man savukārt tas nav tik aktuāli. Reizēm aizmiedzu acis un mīļā miera labad ļaujos — lai jau viņš dara, kas darāms. Turklāt vīram gribas nemitīgi izmēģināt ko jaunu, kam es neesmu gatava. Tas jau ir apnicīgi! Tad nu nedabūjis viņš lūr porņukus. Vismaz neko traki perversu neskatās — vēro parastus, heteroseksuālus aktus. Reizēm vienatnē es arī mēdzu paskatīties un padarboties ar sevi, taču, ja mani pieķertu, es tam cilvēkam nevarētu acīs paskatīties. Riebīgi!» raksta Linda.
Domāju, katram ir ienākušas prātā lietas, ko šādu vai tādu iemeslu, aizspriedumu vai, gluži otrādi, loģisku apsvērumu dēļ pats uz savas ādas noteikti nemēģinātu izbaudīt, taču ziņkārība urda — kā tas varētu būt? Savā ziņā pornofilmas dod iespēju ieskatīties pa šo «mazo lodziņu».
Par visiem 100% piekrītu psihologu apgalvojumam, ka guļamistabā nav vieta televizoram — tas traucē kā miegam un atpūtai, tā pilnvērtīgam seksam, tomēr, ja laulībā nav iespējams vienoties par kompromisu seksā, noteikti labāk, ka vīrs savas fantāzijas bauda, lūkojoties TV ekrānā, nevis tās realizē svešā gultā.