Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/9818245t1h0047.jpg)
Tāpat kā daudzām citām stacijām, arī priežu ieskautajai Carnikavas Gaujai ir savs saimnieks – pūcīga paskata runcis, kurš acīmredzami savā dzīvē jau daudz pieredzējis, tādēļ turas no cilvēkiem drošā akmens sviediena attālumā. Sēžot zem stacijas būdiņas jumta, viņš gozējas spilgtajā marta saulītē un caur pieri vēro visus atbraucējus un aizbraucējus.
Gaujas ciems atrodas netālu no Siguļiem, Gaujas upes labajā krastā. Šeit 17. gadsimtā atradies Carnikavas vēsturiskais centrs ar baznīcu un vēlāk arī skolu. Pašlaik ciemā izveidojušās vairākas dārzkopības kooperatīvās sabiedrības, kurās dzīve rit sparīgāk tieši siltajos vasaras mēnešos. Taču ir ļaudis, kas arī bargākos laika apstākļos izvēlas palikt tepat, ieklausoties svaigā, priežu galotnēs šalkojošā vējā un Gaujas čalošanā.
Alfrēds Banga jau kopš 1954. gada Gaujas piekrasti sauc par savām mājām un dzīvo šeit visu cauru gadu, vasarā uzņemot ciemos arī savus bērnus un mazbērnus. Pašlaik Alfrēda piemājas dārziņš ir traktoru izbraukāts – melnajā zemē palikušas dziļas kāpurķēžu pēdas. Tas tādēļ, ka jau pirms nedēļas upē aiz Alfrēda mājas iegrima ekskavators – tam palīgā atsteigusies vesela zemkopības tehnikas smagā artilērija, taču izvilkt savu bēdubrāli līdz šim nebija izdevies. Alfrēds par papostīto dārziņu īpaši nesūdzas, bet gan ar manāmu interesi vēro notikumu gaitas attīstību.
Šķiet, ka šejienieši vispār nav raduši sūdzēties. Par spīti tam, ka Gauja mēdz izspēlēt dažādus stiķus un izkāpt no krastiem, Alfrēds un viņa kaimiņi Artis un Zaiga Zonnes optimistiski raugās uz dzīvi. «Darba ir pietiekoši, bet dzīve šeit ir laba. Sevišķi vasarā, kad atbrauc mazbērni. Un gaiss šeit ļoti svaigs. Ja jārunā par to, kā šeit pietrūkst, tad tas ir piebraucamais ceļš – te tas mazais gabaliņš līdz mūsu mājām. Un arī apgaismojums nav līdz galam atvilkts. Tur tālāk ir laternas, bet mums te pie mājām ziemā ir piķa melna tumsa,» saka Alfrēds. Arī kaimiņi tam piekrīt un sparīgi māj ar galvu: «Pagājušogad savācām parakstus, un laternas uzlika, bet vajadzēja tikai vēl vienu tepat pie mājām. Arī ceļš būtu jāuzber, citādāk viss grimst – cik ķieģeļus neesam dauzījuši un tur bēruši, viss velti. Mēs šeit dzīvojam ar bērniem un mazbērniem. Viņiem katru rītu jādodas uz skolu vai dārziņu. Ne vienmēr ir iespēja aizvest viņus ar mašīnu, dažkārt jāiet līdz vilciena stacijai, bet šeit dubļi līdz ceļiem un nekā neredz.,» skaidro Zaiga. Artis smiedamies atjoko, ka ir arī vēl cits risinājums, ja ceļu nevarēs sakārtot – operatīva ķīmiskā tīrītava pie stacijas, lai, izbrienot visus šos dubļus, varētu atgūt kārtīga cilvēka izskatu.
Stāstot par tumšo ziemas rītu grūtībām, Zonnes piemin arī savas mājas vēsturi. Izrādās, Arta vecāki bijuši gājēji un dzīvojuši dažādās Carnikavas novada malās jau kopš aizpagājušā gadsimta. Šajā mājā ar nosaukumu «Saules meitas» viņš dzīvo kopš 1964. gada: «Mūsu mājas nosaukumiem ir apmēram četrsimt gadu sena vēsture. Iepriekšējā māja nodega, bet šī ir uzcelta no jauna 1899. gadā. Šeit pat ir Vecgauja apakšā, kur zviedri braukuši savā laikā. Man vienmēr ir bijusi liela interese par mūsu pagasta vēsturi. Šo to atceros arī no mātes stāstiem par laiku, kad viņa kā kalpu meita tepat dzīvojusi,» klāsta Artis. Jautāts par Gaujas izstrādātajiem stiķiem, viņš atceras 1969. gada plūdus, kad ūdens bija atnācis līdz pat mājas pamatiem. Plūdu dēļ vienā posmā pat tika pārtraukta dzelzceļa satiksme.
Taču kopumā Zonnes ir apmierināti ar dzīvi šeit, Carnikavas Gaujā. «Nemūžam nemainītu nekādu Rīgas dzīvokli pret šo māju – laikam man tās laucinieku asinis tomēr ir dzīslās. Bija laiks, kad strādāju Rīgā, Paula Stradiņa slimnīcā. Atgriežoties mājās, es izkāpu ārā no vilciena, un visas darba rūpes uzreiz kā ar roku noņemtas. Es ieelpoju šo gaisu un jutu, ka dzīvoju ģimenei un mājai – neko vairāk arī nevajag. Rīgas dzīvoklis salīdzinājumā ar šo ir brīvā režīma cietums. Dzīve Carnikavas novadā ir ļoti jauka, pašvaldība ir atsaucīga, jūtamas rūpes par iedzīvotājiem. Tādu bērnudārzu kā šeit Rīgā neatradīsiet. Audzinātājas ir vienkārši kolosālas, arī bērnu deju kolektīvu vadītāji ir pasakaini – pa visām vīlēm nāk ārā šī jaukā attieksme, kā viņi strādā ar bērniem» sajūsmināti stāsta Zaiga.
Mēs esam carnikavieši
Carnikava pirmo reizi minēta Indriķa Livonijas hronikā 1211. gadā kā līvu karaspēka galvenā pulcēšanās vieta. Vāci to sauca par Koivemundi, līvi par Sarnikau – Ošleju. Šī ir senā līvu zeme, daļa no Kubezeles novada. Līdz 1917. gadam Carnikava varēja lepoties ar greznāko muižu Vidzemē. Pirmo tautasdziesmu latviešu valodā publicējis Carnikavas mācītājs Fridrihs Meins. Carnikavieši jau 1875. gadā nodibināja savu labdarības biedrību un ar kori piedalījās II Vispārējos Dziesmu svētkos. Carnikava vienmēr bijusi slavena ar lašu un nēģu zveju. Jau 19. gadsimtā Carnikavas muižas pagastam bija lieliski izveidota draudzes skola, kas vietējiem iedzīvotājiem pavēra ceļu uz tālāku izglītību. No Carnikavas nākuši astoņi tālbraucēji kapteiņi, pieci zinātnieki, četri Lāčplēša ordeņa kavalieri un pat viens ģenerālis – kara ministrs.