Un atkal «viņi»

Tik tiešām, ja vairākuma neizpratnes vai nepatikas apliecinājums ir kritērijs, kāpēc kāds publiskais pasākums būtu jāaizliedz, tad Gājienu par vienlīdzību vajadzētu aizliegt ja ne uz visiem laikiem, tad vismaz uz pāris gadiem. Tomēr pirms ieteikt Latvijas likumdevējiem apsvērt iespēju atkal palabot Satversmi vai atrast citu «tiesisku» risinājumu pulcēšanas brīvības ierobežošanai mūsu valstī, būtu interesanti iedomāties, ko tieši (izņemot starptautisku nosodījumu) sabiedrība panāktu ar šo aizliegumu.

Viens no naivākajiem un tajā pašā laikā skumjākajiem apgalvojumiem, ar kuru nākas saskarties, kad runa ir par gājienu, kura organizētāji uzdrošinās runāt par LGBT cilvēku līdztiesības jautājumiem, ir šāds: «Man vienalga, ko viņi dara mājās vai savos klubos, bet kāpēc vajag par to runāt publiski un demonstrēt uz ielām?» Reducējot citu cilvēku dzīvi līdz seksam, apgalvojuma autors, iespējams, iztēlojas sevi par iecietīgu esam, jo beigu beigās viņš (vai viņa) taču neaicina tos tur likt cietumā. Tas, ka pieaugušo cilvēku dzīvē ir daudzi citi aspekti — ģimene, kopīgs mājoklis, attiecības ar radiem un draugiem, darbs, kur kāds kolēģis var izrādīties no kvēlajiem cīnītājiem pret homoseksuālismu «Jaunās paaudzes» garā — tajā brīdī «iecietīgajam» runātajam neienāk prātā. Viņš domā, ka «atļaujot» homoseksuāli orientētiem cilvēkiem slepeni no vecākiem un kolēģiem tikties kādā klubā, viņš jau tā ir ārkārtīgi liberāls. Un tāpēc apstiprinoši māj ar galvu, dzirdot viedokļu līderu — politiķu un žurnālistu — prātojumus par to, cik nepareizi ir rīkot gājienus par viņu līdztiesību.

Dažreiz starp tiem, kas visskaļāk pauž savu neapmierinātību ar «Mozaīkas» un citu LGBT cilvēktiesību aizstāvju centieniem, ir to laikrakstu žurnālisti, kas savu darbu iztēlojas kā cīņu par citu grupu, piemēram, krievvalodīgo iedzīvotāju, tiesībām. No daža laba raksta šajos laikrakstos var izdarīt secinājumu, ka līdztiesība un cilvēktiesības ir tāda nulles summas spēle — ja, nedod Dievs, iedos kādas tiesības tiem, tad kaut kas netiks mūsējiem. Tomēr taisnīguma pēc jāpiebilst, ka «Providus» mediju monitorings liecina, ka vienāda neiecietības pakāpe pret LGBT cilvēkiem piemīt gan krievu, gan latviešu valodā iznākošajām avīzēm — ar nopietniem izņēmumiem, tādiem kā laikraksts «Diena».

Bet vai tiešām līdztiesība ir tik «deficīta» prece, ka, atbalstot vienas grupas tiesības, kaut kas tiek «noņemts» otrajai? Un vai šauri izprastas «normas» un vēl šaurāk definētu «ģimenes vērtību» diktāts ir izdevīgs visiem cilvēkiem Latvijā, izņemot homoseksuāļus? 

Manuprāt, vismaz tikpat daudz, ja ne vairāk iemeslu piedalīties gājienā ir jebkurai mātei, kas bez vīra, bet ar savas mātes vai māsas palīdzību Latvijā audzina bērnu. Jo bērnu un ģimenes lietu ministrs Baštika kungs, izlasot Aivitas Putniņas pētījumu par šādām ģimenēm, ir skaidri pateicis, ka tajā parādoties «dzīvei neveiksmīgi cilvēki, kas bankrotējuši savās attiecībās». Šis ir izcils aizvainojošas un augstprātīgas attieksmes piemērs, kas no iedomātas «normas» perspektīvas atgrūž un nicina lielu daļu Latvijas cilvēku. Cilvēku, kas maksā nodokļus, no kuriem nāk Baštika kunga alga.

Ir cilvēki, kuriem tiešām vienalga, kas notiek ar citu tiesībām, kamēr viņu pašu tiesības ir nosargātas. Tomēr gan vēsture, gan citas sociālās zinātnes norāda, ka nekas nav trauslāks par šādu situatīvu drošību. Sabiedrībā, kas neaizstāv mazākuma tiesības, arī vairākuma pārstāvji ir mazāk pasargāti no savu tiesību ierobežošanas nākotnē. Tāpēc iesaku pievērst uzmanību «Mozaīkas» blogā teiktajam par to, kāpēc būtu jāapsver līdzdalība gājienā:

«Tie, kuriem ir vienalga, allaž domā, ka ir drošībā. Viņiem nav jācīnās par kādas mistiskas neaizsargātas grupas tiesībām, jo viņus pašus taču nekas neapdraud. Taču viņi neapzinās, ka neviena valdība, nevienas partijas diktāts, neviena ideoloģija un neviens ministrs nav mūžīgs. Rīt to vietā nāks citi, un neviens no mums nezina, vai pēc nākamās varas pārdales varēs justies drošs.»

Tik vienkārši un tik skarbi.