7. Kas šodien jāredz «Arsenālā»? «Apollo» filmu TOP5

Kinoteātris «Coca Cola PLaza» 3. auditorija plkst 14:45
MĒĢEŅU PILSĒTA
Par ko filma?
Erlendurs ir policijas inspektors, kura dzīve nav no vieglajām: viņš dzīvo vientulībā, nepakļaujas pārinieka zobgalīgajām provokācijām, cenšas no narkotiku žņaugiem izvilkt savu meitu un ir uzņēmies atrisināt lietu, kuras atminējums sniedzas 30 gadu senā pagātnē. Askētiskajā kadrā pazib gan prātam neaptverami noziegumi, gan cilvēciskas vājības. Filma tapusi pēc Arnaldura Indridasona tāda paša nosaukuma romāna, kas 2000. gadā atzīts par labāko Ziemeļvalstu kriminālromānu. Tā saņēmusi piecas Islandes kinoindustrijas balvas Edda (labākā filma, režija, mūzika, aktrise, otrā plāna aktieris), kā arī Kristāla Globusu 2007. gada Karlovi Varu kinofestivālā.
Kāpēc jāredz?
Islande, kādu redzam Baltasara Kormakura filmā, noteikti nav tā pasakainā ledus valstība, kādu pazīstam no tūristu ceļvežu bukletiņiem. Kormakurs, kuru skatītāji noteikti vēl atceras pēc melnās komēdijas «Reikjavīke 101», kārtējo reizi rādot savu dzimto pilsētu Reikjavīki, jau atkal biedē skatītāju ar askētisku ekrāna poētismu, liekot saviem varoņiem baiso noziegumu ēnā klaiņot atsvešinātās tumšās ielās un atgriezties tikpat atsvešinātos dzīvokļos, kas drīzāk līdzinās morgiem, nevis dzīvu būtņu apdvēseļotiem mājokļiem. Ikviens filmas kadrs ir skumju, nelaimes un nolemtības piesūcināts, kamēr mūsu priekšā tiek izspēlēta komplicētu savstarpēji saistītu slepkavību vēsture vairāku gadu desmitu garumā.Šis filozofiskais detektīvs ne tikai aizrauj ar stāsta intrigu, bet arī pēta isolētās nācijas - islandiešu - personīgās, nedaudz ciniskās savstarpējās attiecības. Mistikas apvīta, baisa šarma piesūcināta filma

Kinoteātris «K-Suns», plkst.22:00
LAUVAS DĒLS
Par ko filma?
Pakistāniešu zēns Niazs jūtīgi vēro pasauli. Vienaudžu apsmiets, viņš vada laiku sarunās ar savu izglītoto tēvoci vai lidina gaisa pūķi kopā ar ciema dzejnieku. Niazs vēlas iet skolā kā bērni lielpilsētās un saistīt savu dzīvi ar mūziku, bet viņa tēvs gatavo dēlu dzimtas uzņēmuma pārņemšanai - ieroču izgatavošanas amatam. Vienīgais, ko tēvs un dēls dara kopā, ir jauno ieroču izmēģināšana tuksnesī, bet to izbauda tikai viens no viņiem. Viena miesa un vienas asinis, bet izpratnes ceļš starp abiem ir akmeņiem klāts. Filma izrādīta Berlīnes, Edinburgas, Sietlas un citos kinofestivālos.
Kāpēc jāredz?
Filma ir austrāliešu režisora, pēc profesijas ātrās palīdzības darbinieka Benjamina Gilmūra režijas debija, viena no daudzajām kino lentēm, kas pēta bērnu dzīvi islāma sabiedrībā pēc 11. septembra notikumiem. Filma šarmē ar savu vienkāršību un dokumentalitātei pietuvināto filmēšanas stilu. Režisors izmantojis neprofesionālus aktierus, kuru nesamākslotais tēlojums piešķir kino lentei skaudru realitātes piegaršu, īpaši klausoties filmas varoņu komentāros par šodienas aktualitātēm – sākot ar Osamu bin Ladenu un beidzot ar cīņu ar terorismu un ASV ietekmi pasaulē. Filmas veiksmes atslēga slēpjas tās vienkāršībā un patiesumā. Obligāta skatāmviela šodienas cilvēkam juku laikos, kad sliktos un labos, ienaidniekus un draugus izvēlamies pēc mediju ziņu virsrakstiem.

Kinoteātris «Rīga» Mazā zāle plkst 17:00
Monotonija
Par ko filma?
Ilzei šķiet, ka dzimtajā ciemā viņai nav nākotnes, tāpēc vilinošs šķiet avīzē izlasītais sludinājums kas piedāvā piedalīties aktieru konkursā. Ilzes draugs Ojārs pret šo ieceri izturas ironiski un izsmej to.  Mirkļa impulsa un spīta vadīta Ilze tomēr aizbrauc. Viņi abi gaida viens no otra, kurš spers pirmo soli, kas viņu attiecības vēl vairāk sarežģī. Lai iegūtu laiku, Ojārs samelo, ka dodas uz Īriju sakarā ar kādu darba piedāvājumu...
Kāpēc jāredz?
Jura Poškus Latvijas un starptautiskos festivālos atzinību guvusī «Monotonija» ir unikāls kino eksperiments latviešu kino kontekstā. Par filmas izejmateriālu izmantoti reāli personāži un notikumi, bet filmas «galvenā varone» ir ikdienas banalitāte. Uz šādas bāzes tiek veidotas aktieru etīdes, kas uzfilmētas ar rokas kameru. Mēģinājumos radītais materiāls iestrādāts scenārijā un pārfilmēts, jau ar profesionālu aparatūru un skaņu. Juris Poškus savā kino lentē izmantojis Franču jaunā viļņa filmu veidošanas principus, filmējot reālos interjeros, pēc iespējas dabiskā apgaismojumā. Filma, kas piesaista gan ar saviem spilgtajiem tēliem, gan faktu, ka tai izdevies atbrīvoties no latviešu kino raksturīgā teatrālā aktieru tēlojuma.

Kinoteātris «Balle» Liepājā plkst 19:40
MĀJAS DZIESMAS
Par ko filma?
Roze ir skaista dziedātāja Singapūras naktsklubā – viņas austrumnieciskais šarms apbur teju katru vīrieti. Viņa nolemj apprecēties ar austrālieti un kopā ar pusaudzi meitu un mazo dēlu pārceļas uz dzīvi svešajā zemē. Šeit sākas smaga cīņa par iespēju nodibināt savu ģimeni un dzīvot laimīgi. Tomēr, lai arī kā Roze tiektos pēc laimes un miera, viņa arvien biežāk ieslīgst depresijā un mēģina darīt savai dzīvei galu. Drīz vien viņu sāk atdarināt arī meita…
Kāpēc jāredz?
Ķīniešu režisora Tonija Airesa veidotais Singapūras un Austrālijas kopražojums «Mājas dziesmas» ir autobiogrāfisks stāsts, kuram iedvesmu režisors un scenārija autors smēlies savā trauksmainajā, sarežģītajā bērnībā. Filma atklāj sāpīgu patiesību par likteņa salauztu māti, kura, tiecoties pēc laimes un slīgstot sevis žēlošanas purvā, pati to neapzinādamās, kropļo dzīves bērniem, kas ik dienu spiesti sadzīvot ar   neapzinātu emocionālu  vardarbību. Airess savu filmu veltījis savai mātei, tā cenšoties izprast motīvus viņas rīcībai un «nokratot no sevis» pagātnes nastu, kad katra diena atausa ar bailēm par pašnāvnieciskās mātes dzīvību. Filma nav tikai personisks stāsts, tā  pēta arī  kādu traģisku  ķīniešu kultūras iezīmi, proti, tradicionālajās ķīniešu ģimenēs vīriešu kārtas pārstāvji vienmēr  loloti un lutināti ar īpašu labvēlību, jo viņi ir ģimenes vārda turpinātāji. Roze ir bērnībā noraidītas un apspiestas ķīniešu sievietes iemiesojums, kura savu vecāku iepotēto zemo pašnovērtējumu vēlāk kompensē ar egocentrisku rīcību. Savu pašvērtējumu viņa spējīga atgūt  ar vīriešu uzmanības apliecinājumu palīdzību. Pašas vecāku greizās audzināšanas izkropļota, viņa bērnus izmanto vienīgi kā «jaukas dekorācijas» savai lielajai dzīves drāmai. Varbūt paralēles vilkt būtu pārspīlēti, taču arī Latvijā vīriešu kārtas pārstāvji vienmēr bijuši mazākumā, tāpēc daudzās ģimenēs dažkārt pārlieku saudzēti un loloti. Filma, kas kādam/kādai, iespējams, ļaus izprast savu pagātni un tagadni.