Vita pieder pie tām sievietēm, kuras vistrāpīgāk varētu raksturot ar vārdiem — forša un gudra. Viņai ir sakarīga karjera un cilvēka cienīgs atalgojums. Pašai savs dzīvoklis. Paņemts kredīts mašīnai, bet naudas atmaksa bankai Vitai īpašas galvassāpes nesagādā.
Viņai ir 34 gadi un meita, kas šoruden ies skolā. Un vēl — Vita nepilnus trīs gadus ir šķirtene. Pirms dažām dienām Vita piezvanīja un teica, ka mums vajadzētu iedzert kopā kādu glāzi vīna — par jaunu dzīvi.
— Februārī braucu pirmskāzu ceļojumā, bet pēc tam mainu uzvārdu! — Vita bija sajūsmā. — Man tagad no laika distances šķiet, ka šķiršanās toreiz bija prātīgākais, ko varēju izdarīt savas personiskās laimes vārdā. Un vēl: ja gribi izšķirties no vīra, labāk nemeklē un necenties satikties ar vīra mīļāko.
Un tad Vita izstāstīja, kādas peripetijas pirms dažiem gadiem izdaiļojušas viņas privāto dzīvi.
Pasāpēs un pāries
Tas, ka Vitas un viņas pirmā vīra Saivara laulības kuģis jau labu brīdi bezjēdzīgi meklēja ceļu uz miera ostu, bija pilnīgi skaidrs. Vitai nebija žēl iedzīvoties šķirtenes statusā. Bet bija žēl Agnesītes, jo viņa taču tēti mīlēja ne mazāk kā mammu.
Kā meitiņa vakaros gaidīja Saivaru mājās, kā priecājās, kad tētis viņu paņēma kukaragās! Taču padarīt bērnu par enkuru laulības kuģa glābšanai Vitai šķita neprātīgi. Pat necilvēcīgi. Pati augusi ģimenē, kur vecāki laulību saglabājuši tikai «bērnu dēļ» — tas izskatījās pēc suņa astes ciršanas pa gabaliņam.
Vita un Saivars it kā bija vienojušies, ka jāsakārto arī papīri. — Neiztiku bez puņķiem un asarām. Man bija mazliet bail no tā, kas būs «pēc tam». Apzinājos, ka man vajadzētu izdoties gluži labi tikt ar visu galā. Tomēr — es taisījos šķirties. Un darīju to pirmo reizi savā mūžā. Sajūta tāda kā sapnī, kad tu sper soli bezdibenī.
Bet tad atgadījās kaut kas tāds, ko Vita sākotnēji nebija prognozējusi. To, ka Saivaram ir draudzene, ar kuru viņš regulāri tiekas, Vita nojauta. Taču nebija gaidījusi, ka iešana «meitās» Saivaram kļūs par visai demonstratīvu pasākumu.
Viņš nāca no darba, gāja dušā, sakopās kā normāls vīrietis uz plānotu seksu un pazuda no mājas. Tikai šis seksa režīms bija visai dīvains — uz rīta pusi Saivars pārradās. Un viņam bija niķis vēl palīst zem Vitas siltās segas.
Līdz šim Vitai šķita, ka vīrs lieto gluži sakarīgu smaržūdeni, bet tagad tā aromāts, īpaši jau nakts vidū, izraisīja nelabu dūšu. Reiz viņa pat bija Saivaram uzrūkusi un pieprasījusi, lai viņš tomēr nomazgā «svešo smaku». Bet vīrs tikai paņirdza un pagriezās uz otriem sāniem.
Vēsu galvu, mīļā!
No tā brīža Vita sapratusi, ka ar emocijām situācija kļūs viņai tikai neizdevīgāka. Te vajadzēja izfunktierēt kaut ko citu. Viņa labprāt būtu savākusi mantiņas, paņēmusi bērnu un sākusi dzīvot atsevišķi. Taču tajā brīdī nebija sakarīga risinājuma. Un Vita laulības šķiršanas procesā gribēja pretendēt arī uz dzīvokli.
— Man bija pamatīgi jāsaņemas, lai spētu situāciju izanalizēt tā, kā to darītu cilvēks no malas. Sākumā pa galvu vandījās nesakarīgas domas, bet tad viss pamazām noskaidrojās. Es sapratu, ka mana mīlestība pret Saivaru ir beigta un pagalam. Es esmu gandrīz brīvs cilvēks. Un tad manī dzima ziņkārība: es gribēju satikt sava vīra mīļāko!
Bet tā kļuva par labu mācību: ja patiešām vēlies šķirties, tādas tikšanās nevajag meklēt.Kā Vita uzgāja vīra mīļākās dzīvesvietu? Par to viņa izteicās visai noslēpumaini.
— Kaut kas no dāmu detektīva. Ja es būtu Saivara vietā, tad nemētātu pa roku galam lietas, kurām nevajadzētu nonākt svešās acīs, — Vita man lika noprast, ka būtībā tas ir bijis kaut kāds nieks, kas nesis pietiekami lielu informatīvo slodzi, lai viņai būtu iespēja sarunāt tikšanos ar Saivara draudzeni.
Tas bija darbdienas vakars. Saivars kārtējo reizi šļakstinājās vannas istabā. Pēc tam klusējot viņš gludināja savu kreklu. Vita vīra drēbju gludināšanai no tā laika, kad noprata viņa sānsoļus, bija uzlikusi veto — lai pats tiek galā.
Kolīdz Saivars bijis pa durvīm laukā, Vita metusies pie telefona, lai zvanītu vīra mīļākajai.
Uzvara ar zaudējuma piegaršu
Viņas balss vada otrā galā bija pārsteiguma pilna. Jautāju pēc Ļenas un tad pateicu, kas es esmu. Vispār viņa bija malacis, uzreiz nenometa klausuli. Tad teicu, ka vēlos ar viņu tikties. Beigu beigās norunājām, ka aizbraukšu pie viņas nākamās dienas rītā. Ļena pateica savu adresi un vēl piebilda, ka Saivaram neslēpšot, ka ir ar mani runājusi.
Kāda bija viņas un Saivara tā vakara saruna, es tā arī neuzzināju, bet Saivars pēc pusotras stundas bija atpakaļ. Es it kā biju kaut ko panākusi. Bet tobrīd arī sapratu, ka Saivara atgriešanos vēlos vismazāk.
Pirmkārt, viņš man neļāva iet gulēt, par katru cenu cenzdamies noskaidrot, kā esmu uzzinājusi tās sievietes telefonu. Patiesību viņš tā arī neuzzināja. Un tad sākās Saivara atkāpšanās. Viņš teica, ka tā sieviete viņam vairs nav vajadzīga, ka viņa ir muļķe, ka es tā gudrā un vislabākā, ka mums vajadzētu padomāt par to, kā dzīvot kopā tālāk…
Jo vairāk viņš runāja, cenzdamies mani pārliecināt, ka mūsu laulību vēl var saglābt, jo mazāk es to vēlējos.
Tikšanās ar vīra draudzeni
No rīta Vita zvanīja pie svešām durvīm. — Pretim stāvēja patiešām glīta vidēja auguma sieviete, blondīne. Mēs bijām vienaudzes. Pirmais iespaids — romantiska Bārbija. Bet es nojautu, ka viņa ir gatava aizstāvēt savas intereses. Labi apzinājos, ka es tomēr ņemšu virsroku, jo man pirms tam bija vairāk laika pārdomām.
Kādā brīdī Ļena ieteicās, ka viņa un Saivars esot domājuši par iespējamu precēšanos. Un viņa varētu uzņemties arī Agneses audzināšanu, ja bērns paliktu pie tēva.
Viņa strādājot par audzinātāju bērnudārzā, un man nevajadzētu raizēties. Iebildu, ka lai Saivars nemaz necer uz to, ka bērns paliks pie viņa. Pateicu, ka būšu tikai priecīga, ja Ļena pierunās Saivaru pēc iespējas ātrāk pārcelties uz dzīvi pie viņas.
Ļena sāka raudāt. Izskatījās, ka viņa ir gatava mesties man ap kaklu. Man šķita, ka viņa ir gluži vai laimīga, jo sākumā droši vien bija domājusi, ka es centīšos pierunāt, lai viņa no Saivara atstājas.
Atvadījusies no vīra mīļākās un izgājusi uz ielas, es jutos kā uzvarētāja. Es biju gandarīta, lai gan pati īsti nesapratu — par ko. Taču nenojautu, ka visam vēl būs turpinājums.
Vilks met spalvu, bet tikumu ne
Vakarā Saivars pārnāca mājās ar puķēm, vīnu un paziņojumu, ka esot pārdomājis visu savu dzīvi — viņš nevēlas no manis šķirties. Es par savu ziņkārību tagad varēju kost pirkstos, jo kopš sarunas ar Ļenu vēlējos tikai vienu — šķirties no Saivara tūlīt un uz vietas. Taču — manā rīcībā bija unikāla pieredze. Ne katrai sievai izdodas tikties un puslīdz mierīgi izrunāties ar sava vīra mīļāko.
Pēc trauksmainajām dienām pāris mēnešus Saivars priekšzīmīgi ik vakaru nāca un palika mājās. Bet tad atkal sākās Vitai pazīstamais «plunču plunču» vannas istabā un Saivara «nakts reidi». Bet viņš negāja pie Ļenas. Viņa vairākkārt bija zvanījusi un meklējusi savu pasprukušo precinieku.
Man bija Ļenas žēl. Viņai laikam sirds sāpēja par to, ka Saivars aizlaidies. Bet, goda vārds, nenovēlu viņai tādu veci. Baigais murmulis, — teica Vita, — tagad es to redzu. Bet arī man vajadzēja ar viņu nodzīvot tos gadus, lai saprastu, ar kādu vīrieti esmu apprecējusies. Nepatīkama, bet vērtīga mācība.
