Slapjās izpriecas Valentīndienā

* * *

Amandai ir 36 gadi un divas burvīgas meitiņas — četrus un piecus gadus vecas. Viņa ir precējusies septiņus gadus un pati saka, ka joprojām ir iemīlējusies savā vīrā Ivarā.

Ik pa laikam bērni tiek aizvesti pieskatīšanai mammai uz Liepāju, kur mazās saņem savu daļu vecvecāku lutināšanas, savukārt Amanda ar vīru — brīvas un mierpilnas brīvdienas.

«Pēc meiteņu dzimšanas diezgan ilgi dzīvojos pa māju, bet pirms gada atsāku strādāt, un tad arī izdomājām, ka ik pa diviem mēnešiem vienu nedēļu bērnus vedīsim uz laukiem. Februārī šī nedēļa iekrita tieši tajā laikā, kad bija Valentīndiena.

Kad bērnu nebija mājās, es centos uztaisīt ko garšīgu vakariņām, palutināt vīru, jo darbs viņam nogurdinošs un mājās pārrodas tikai ap deviņiem. Zināju, ka saņemšu ziedus, jo vīrs ir uzmanīgs — puķes nes bieži gan ar iemeslu, gan bez. Elektroniskajā plānotājā viņam ierakstīti svarīgo datumu atgādinājumi, un noteikti būs nopīkstējis arī atgādinājums par Valentīndienu.

Draugi uz Ziemassvētkiem bija sadāvinājuši dažādas smaržīgas sveces un vannas bumbas. Tad arī man radās ideja sarīkot romantisku vakaru vannas istabā. Ātri aizgāju uz tuvējo veikalu nopirkt sieru, augļus un sarkanvīnu — jau iepriekš izdomāju, ka baltvīns nederēs, jo sveču tuvumā sasils, bet ledusskapja taču vannas istabā nav.

Neizmantotās iespējas

Kā par spīti Ivars tajā vakarā kavējās. Pat nepiezvanīja, vien atsūtīja īsziņu, ka būs vēlāk, ilgāk jāpaliek darbā. Tā notika bieži, tikai parasti mājās bija meitenes, un tad laiks paskrēja nemanot, bet šoreiz pulkstenis likās burtiski apstājies.

Biju jau visu sagatavojusi — izlikusi svecītes gar vannas malu, sagatavojusi vīnu, glāzes, uzkožamos, tikai vanna tukša — nav jau jēgas turēt tajā atdzisušu ūdeni. Sameklēju mūziku — mūsu mīļākos diskus ar «Queen» ierakstiem un pārnesu mūzikas centru. Sāku domāt, kāpēc mēs vispār tik maz izmantojam telpu, kura ir gana plaša, bet mēs tur pavadām tik vien kā piecpadsmit minūtes no rīta dušā.

Gaidot Ivaru, mēģināju arī atsaukt atmiņā, kad mēs pēdējo reizi esam viens otram tādus erotiskus pārsteigumus sagādājuši... Kopš meiteņu dzimšanas nekāds kaislīgais sekss uz virtuves galda bijis nav.

Zinu, ka Ivaram patīk pārmaiņas, ka viņam patīk eksperimentēt, un mēs neesam nekādi superkonservatīvie, kas tikai tumsā un zem segas, bet nogurums bieži dara savu — gribas ātrāk galvu uz spilvena un ļauties miega spēcinošajai baudai. Tāpat jau vēl pa naktīm jaunākā meita čuč nemierīgi un mēdz mosties, bet vīrs guļ kā nosists — viņu neiztraucēs nekas. Tādās reizēs esmu piespiedusies viņam cieši klāt un jutusies drošībā un pasargāta. Lai nakts vidū pēkšņi sāktu mīlēties? Vispār kādreiz tā bija, tad negulējām caurām naktīm un no rīta mierīgi gājām uz darbu mirdzošām acīm. Arī tagad nekāda vecā nejūtos, bet jāatzīst — nav tāda uzrāviena. Un seksam jau arī vajadzīgi divi.

Kad pēc otrās meitiņas dzimšanas bija pagājuši daži mēneši, nopirku gaišu zīda krekliņu. Tas bija kā signāls vīram, ka esmu atkal gatava mīlēties ar viņu. Redzēju viņa acīs tādu mīlestību, tiešām — mīlestību, nevis iekāri, un sapratu, ka šādi mājieni vīrietim patīk.

Arī manam vīram patīk, kad iniciatīvu izrādu es, lai gan mums tiešām nav problēmu, esam saskanīgs pāris. Iestājas jau zināma rutīna, bet tu zini, kas viņam patīk, viņš zina, kas tev, pārsteigumu nav, bet ir labi.

Izmēriem ir nozīme

Beidzot vērās durvis, viņš bija klāt! Es kā allaž iznācu pretim. Ivars iztina no papīra sarkanu rozi — burtiski divus metrus garu. Apķēros ap viņam ap kaklu un nodomāju, ka šādu brīžu dēļ esmu ar mieru piedot daudz ko. Tas ir tik skaisti! Ivars devās uz virtuvi, teikdams, ka visu dienu neko prātīgu nav ēdis, toties kafiju izdzēris vairākus litrus.

Domāju, kā noturēt viņu virtuvē, kamēr vanna piepildīsies ar ūdeni un es aizdegšu svecītes. Ieteicu apetītes uzlabošanai apēst dažus mandarīnus, kamēr pagatavoju ko citu. Ivars nedaudz izbrīnīts paskatījās uz mani, bet neko neteica. Ātri visu sagatavojusi, vedināju viņu uz vannas istabu, un viņš laikam nojauta, ka būs kas īpašs, jo neteica ne vārda, ļaudamies man.

Lēnām viens otru izģērbām, iekāpām vannā, un tad es sapratu, ka tā... tomēr ir par mazu diviem pieaugušiem cilvēkiem. Nu, mēs abi tur ietilpām, izlējuši zināmu daļu ūdens, bija mīļi un jauki, bet pakustēties diez kā nevarēja. Manas kājas bija viņam līdz kaklam, viņējās man gandrīz pie ausīm. Smiedamies ēdām augļus un vīnu, un es sapratu, cik tas ir brīnumaini labi, ja otrs tevi saprot, ja nav jāizliekas vai jātēlo.

Vēlreiz kā pirmoreiz

Ja tas būtu trešais randiņš ar puisi, kuru labi nepazīstu, man noteikti būtu stress par to, ka vanna nav tik liela, kā gribētos, ka esam pielējuši visu ar ūdeni, ka no daudzajām svecēm ir tik karsts kā somu pirtī. Bet ar Ivaru mēs tikai smējāmies — cik labi, ka kopā ar nekustamā īpašuma apdrošināšanu nopirkām arī civiltiesisko apdrošināšanu un par kaimiņu nopludināšanu, ja nu tik tālu nonāks, nebūs jāmaksā.

Mazgājām viens otru un kaisle pieņēmās spēkā. Es jau vairs nevarēju sagaidīt, kad tikšu no vannas ārā uz kādas platākas virsmas, bet Ivars tik turpināja mani glāstīt. Pēc brīža, dvieļos ietinušies, pārvācāmies uz guļamistabu, bet karsts bija tik un tā. Pēkšņi viņš devās uz virtuvi un atgriezās ar maziem ledus gabaliņiem. Gluži kā filmā «Deviņās ar pusi nedēļās» viņš lēni slidināja kūstošos ledus gabaliņus pa manu ķermeni, un tas bija fantastiski labi. Tik kaislīgu nakti sen nebijām izbaudījuši.

Tobrīd domāju: kāpēc nedarīt to biežāk, ne jau katru dienu, bet vismaz reizi mēnesi? Ivars teica, ka tajā vakarā atkal mani ieraudzījis kā pirmoreiz un atcerējies to sajūtu, ka bez šīs sievietes viss uz pasaules var iet bojā. Un tas esot pavisam kas cits, nekā tās, ko viņš izjūtot katru dienu pret savu sievu un divu bērnu māti. Tā, lūk, izrādās, vīrietim ik pa laikam ir jāatgādina, ka esam tās pašas, kuru dēļ viņi kādreiz zaudēja prātu. Un kāpēc gan to nedarīt Valentīndienā?