Māsa un brālis — draugi vai ienaidnieki?

Reizēm jūs esat jutuši tādu gara radniecību kā Siāmas dvīņi, bet reizēm jutušies pilnīgi sveši. Jūs viens pret otru varat just pašu lielāko mīlestību un pašu lielāko ienaidu.

Pētot pieaugušo brāļu un māsu attiecības, psiholoģe V. Bedforda atklāja, ka visu vecumu un visu radniecības pakāpju brāļi un māsas ir pārliecināti, ka viņi vienmēr var paļauties viens uz otru (pat ja reti palīdz viens otram). Māsas vairāk nekā brāļi kontaktu pārtrūkšanu uztver kā pārejošas pārmaiņas.

Konflikti

V. Bedforda arī atklājusi, ka starp māsām konflikti notiek biežāk nekā starp brāļiem, iespējams, lielākas emocionalitātes dēļ. «Tuvas attiecības rada konfliktus,» viņa saka, «tuvi ļaudis saglabā sevī rētas pēc ievainojumiem, kurus radījuši viens otram.»

Lielas ciešanas var izraisīt dziļas aizvainojuma jūtas. «Es biju tā sliktā, viņa bija paimeitiņa», «Es biju muļķe, viņa — gudriniece». Tas ļoti ievaino. Bieži mēs formējam priekšstatus par sevi atkarībā no savas vietas ģimenē.

Brāļi un māsas, kas bērnībā skaidrojās un cīnījās par to, kuru māte mīl vairāk, kurš sēdēs automašīnas priekšējā sēdeklī utt., kļūstot pieauguši, turpina konkurenci — kurš vairāk nopelna, kura bērni gudrāki utt.

Brāļi un māsas bieži konfliktē mantojuma dēļ un attiecību noskaidrošanas brīžos pārkāpj jebkuras morāles un ētikas robežas. Viņi atklāj pašus neglītākos notikumus viens otra dzīvē. Viņi paziņo viens otram, ko patiesībā domā viens par otru.

Ir pamats domāt, ka, gadiem ejot, attiecības starp brāļiem un māsām uzlabojas, bet reizēm pat laiks nepalīdz.

Sāncensības saknes

Sāncensības saknes meklējamas bērnībā, kad notiek cīņa par mātes un tēva mīlestību. Piedzimstot otram bērnam, pirmais parasti tiek atstāts novārtā.

Pat, ja vecāki ir bijuši ļoti uzmanīgi pret bērna jūtām un centušies nevienu neizcelt, bērni tik un tā viens otrā redz sāncensi. Bērnam brālis vai māsa ir tas, kas viņu apzog — atņem viņam vecāku laiku, smaidu, vārdu.

Lai gan eksistē ģenētiskā saite, brāļi un māsas psiholoģiski var būt pilnīgi atšķirīgi cilvēki. Bērnības pārdzīvojumus, kas atstājuši nedzēšamas traumas viena dvēselē, otrs tik tikko atceras. Un tomēr brāļu un māsu starpā eksistē kāda nezināma pievilkšanās, kāda īpaša saite.

Attiecības starp brāļiem un māsām var saliedēt nepatīkami notikumi, piemēram, kāda no vecākiem nāve, kas prasa biežāku kontaktēšanos. Arī «laika vecis» dara savu — gadiem ejot, mēs nomierināmies, paliekam līdzsvarotāki.

Jo vecāki kļūstam, jo lielāka nozīme tiek piešķirta ģimenei un nepieciešamībai uzturēt savstarpējos kontaktus.