«Nu... nesanāca!» Attaisnošanās iemeslu es nemaz negribēju dzirdēt, tāpēc norādīju ar roku uz līplentes rullīti... Viņš saprata, ka: «Muti ciet!»
...Tā nu darba diena aizritēja ar nelielām pavēlēm, ieteikumiem, sanāksmēm, idejām par jauniem projektiem, un kolēģa mute vēl joprojām bija ciet... Viņš neizdvesa ne skaņas... Vienā brīdī iedomājos, vai viņš ūdeni mutē būtu ieņēmis? Valodu zaudējis? Domā, ka es nejauka? Gāju klāt un teicu: «Braucam pie tevis, un es tev vēlreiz personīgi aci pret aci izskaidrošu mājas apstākļos, ja reiz šeit, atrodoties ofisā, grūti uztvert, kādi ir tavi darba pienākumi.»
Mēs braucām katrs ar savu mašīnu un pie viņa mājas jūrmalā kā jau pie visām privātmājām uz lielā žoga bija uzraksts «Nikns suns». Sasmējos pie sevis, jo iztēlojos, ka arī sunim aizlīmēta mute ar līplenti, jo — kāds saimnieks, tāds suns.
Kolēģis klusēja, bet mājas durvis atvēra un pretī iznāca kāds vīrietis. Un arī es uz brīdi pat savās domās pie sevis apklusu. No kolēģa mutes izskanēja teikums: «Dodies vien tālāk un iečeko apartamentus, pie reizes izdomā, ko vēlies — vai nu sāc stāstīt par maniem darba pienākumiem, vai arī — vīnu? Nolēmu spēlēt klusēšanas spēlīti, kamēr abi vīrieši kaut kur nozuda.
