Brīdinājums!

Šo lapu nedrīkst atvērt, ja Tev vēl nav 18 gadu.

Man jau ir 18 Man vēl nav 18

Uz mūžu... («Ieraksts nimfomānes dienasgrāmatā»)

FOTO: kadrs no filmas

Mēs stāvējām atspiedušies pret tilta margām un vērojām, kā Ventas ūdeņos atspīd pilsētas ugunis. Viņa elpa kutināja manu pakausi.

Ikreiz, kad vējš pūta no mugurpuses, sajutu Viņa smaržu, svaigo gaisu, brīvību un dzīvu enerģiju, kas strāvoja man cauri, kas lika visām maņām saasināties un mosties apslēptai dziņai, instinktam. Laiks apstājās, mani lēnām sāka pildīt satraukums. Viņa siltais tuvums mulsināja un kairināja.

Mūs iekļāva tumsa un iekāres elektrizēts gaiss. Viņš notrauca manus matus no pleca un siltām lūpām pieskārās kaklam, noslidināja kleitas lencītes. Jutu kā vieglais audums slīd pāri manām krūtīm, atklādams to nodevīgo piebriedumu Viņa acīm, un uzķeras uz gurniem.
Mana apziņa un pretošanās spējas jau bija mani atstājušas, es biju kā māls viņa prasmīgajās rokās, kusu kā saldējums uz karstām lūpām.

Viņa rokas slīdēja pār manu ķermeni, glāstīja degošo ādu, tad virzījās uz leju pa gurniem, meklēdamas kleitas apakšmalu. Viņš mani turēja cieši klāt, ar vienu roku apķēris, kamēr otra roka maigi, bet mērķtiecīgi virzījās uz augšu gar manu drebošo stilbu, paslīdēja zem biksītēm, lika man zaudēt pamatu zem kājām.

Bet Viņš mani noturēja un, pagriezis pret sevi, alkaini noskūpstīja. Savaldība zuda, mēs saplūdām mežonīgos skūpstos. Nekad vēl nebiju kādu tik ļoti iekārojusi, tā vēlējusies ļauties, atdoties — tūlīt, tepat, uz mūžu...

Mēs stāvējām uz tilta un vērojām klusos Ventas ūdeņus, manī valdīja svētlaimīgs miers, miers pēc vētras. Es baudīju Viņa siltos apskāvienus, lai pēc mirkļa mēs neatskatoties dotos katrs uz savu pusi.

Uz augšu