Iepazīšanās grūtie ceļi

Saruna interesanta, ar piemēriem, kā vajag un nevajag rīkoties sadzīvē. Beigās jautāju; «Varbūt jums ir vēlēšanas iepazīšanās nolūkos nosaukt telefona numuru kādam, kas domā tāpat kā jūs?» Seko atbilde: «M... nē, jau tīs gadus cenšos sakarīgi iepazīties un — neveiksmīgi.» — «Tad jau neko,» saku es. Bet viņa piebilst: «Ja nu vienīgi pēdējo reizi,» — un nosauc savu tālruņa numuru.

I stāsti, i anekdotes, i romāni

Cik dzīves, tik pieredzes un padomu būtu, ko piebilst. Bet es sāku ar to, ka aplūkoju savā, radio programmu vadītāja postenī, vēroto un secinu: cik gadījumu, tik stāstu, anekdošu un pamatīgu romānu. Veiksmīgi iepazīties un atrast, ko meklējis, nemaz nav viegli.

To var salīdzināt ar smalku un neatlaidīgu nodarbošanos brīvajā laikā, kas prasa gan laiku, gan drosmi, gan līdzekļus, gan nervus un asaras. Taču dzīve jāņem pār labu, kāda tā ir, un bieži vien (kā skaudrā statistiska vēsta) mums, kam ir 40 plus, jānodarbojas ar šo jomu, dzīves garumā izzinot pat vairākus iepazīšanās veidus.

Retro

Iepazīšanās klasiskais variants. Viņš un viņa satikās deju vakarā, kad orķestris spēlēja lieliskus valšus un fokstrotus. Sadejojās, sasmaidījās un satikās atkal... Vecie, labie padomju gadi... Rīgas klubi ar deju vakariem «Armatūrā» (Elektroarmatūras rūpnīcas klubs), «Vefā» (VEF Kultūras un tehnikas pils), «Skolotāju namā», «Ģildē», «Barankā» (Auto darbinieku klubs), «Draudzībā».

Vai kādu neizlaidu? Laikam jau nē — maz to bija, bet slaveni tautā gan. Arī katrā Latvijas pilsētā vai mazpilsētā vismaz pa klubam, kur sadejoties. Jāteic, tolaik laikam tā bija vienīgā iepazīšanās procesa bāzē, ja neskaita radu kāzas, nozares darbinieku draudzības vakarus, pašdarbības kolektīvus un nejaušus gadījumus tramvajā: vai tik mēs neesam kaut kur jau tikušies?

Bet, par sadejošanos runājot, nudien stāsts, šoreiz no kādas vēstules: «Aizgāju uz dejām kopā ar draudzeni. Viņu ātri vien kāds pamanīja, bet es jau biju pieradusi sēdēt malā un vērot muzikantus. Bet vienreiz viss notika citādi: pienāca stalts puisis, uzlūdza mani, un es, gandrīz nejuzdama kāju pieskārienus grīdai, griezos viņam līdzi. Viņš lieliski dejoja un prata uzturēt sarunu. Man galva sareiba no šī vakara. Mēs tikāmies atkal, un es jau biju gatava piederēt vienīgi viņam.

Apprecējāmies, pēc gada vai diviem izrādījās, ka tādu kā es viņam bija vismaz četras. Visām patika, kā viņš dejo, un visas viņš aplaimoja. Arī tagad, kad pagājuši jau divdesmit gadi, kopš esam šķīrušies, domāju, ka tā vairs dejojusi neesmu nekad. Bet dzīvot ar tādu taureni, kas skrien uz katru spuldzīti, arī nevarēju.»

Te gribu gan pieminēt kādu lielisku pāri, kas pirms četriem gadiem regulāri nāca uz manis rīkotājiem pasākumiem ar dejām. Arī viņi sadejojušies un atraduši viens otru tieši kluba deju vakarā. Abiem tad jau bijis pāri trīsdesmit. Dejoja, sadejojās un turpina dejot, Andrejs un Modra. Vēroju viņus deju starplaikos: iet rokās sadevušies, lai gan kopā arī pensijas laiks sagaidīts. Prieks skatīties. Mēdz būt arī tā. Ceru (lai gan — zinu), ka viņiem viss ir bijis un būs kārtībā.