Latvijā joprojām ir vairāki cilvēki, kuri ir ieinteresēti Jaunā Rīgas teātra (JRT) likvidācijā, taču, ja kāds par šādu soli nopietni sāks runāt, būs starptautisks skandāls visaugstākajā līmenī, pirmdien žurnālistiem uzsvēra teātra režisors Alvis Hermanis.
«Mēs tomēr domājam arī uz priekšu, mēģinām prognozēt, kā tas viss attīstīsies, arī pieņemot visļaunākos scenārijus, jo es esmu pārliecināts, es zinu, ka Latvijā augšā ir daži cilvēki, kuri būtu ieinteresēti, lai likvidētu Jauno Rīgas teātri. Viens scenārijs neiznāca cauri ar tā saucamo apvienošanos ar Nacionālo teātri.., bet nu paskatīsimies. Katrā ziņā ar plikām rokām mūs nepaņems,» viņš norādīja.
«Ja kādam vēl ienāks prātā diskusijas par Jaunā Rīgas teātra likvidēšanu, ja Jaunajam Rīgas teātrim kaut vai matiņš nokritīs, tad es apsolu, es zinu, ka būs tāds starptautisks skandāls, kādu viņi pat iztēloties nevar. Tur es domāju piedalīsies starptautiskā sabiedrība visaugstākajā līmenī, sākot ar valstu vadītājiem, jo vairākās zemēs kultūras ministri patiešām seko šai situācijai, kas notiks ar mūsu teātri,» Hermanis vēl piebilda.
Lūgts nosaukt cilvēkus, kas, viņaprāt, ieinteresēti JRT likvidācijā, Hermanis norādīja uz tām valsts amatpersonām, kuras jau par šo tēmu izteikušās, piemēram, finanšu ministru Einaru Repši («Jaunais laiks»), kurš kultūras darbinieku sanāksmē norādījis, ka JRT varētu iztikt bez valsts finansējuma, jo spēj sevi nodrošināt pats, vai Valsts prezidentu Valdi Zatleru un viņa paspārnē esošās Stratēģiskās analīzes komisijas (SAK) vadītāju Robertu Ķīli, uz kuru atsaucoties prezidents kādā intervijā teicis, ka mazie teātri ir jālikvidē, ar to domājot «visus, kas nesaucas Dailes un Nacionālais, tad diezgan baismīgi tas izklausās».
«Tad tādam Zatleram un Repšem varētu būt, ka būs jātaisnojas, sākot ar Vācijas prezidenti un Eiropas Savienību un beidzot kaut vai ar Putinu un Gorbačovu,» Hermanis minēja, skaidrojot, ka, piemēram, ar Krieviju un krievu inteliģenci pēdējos desmit gados teātrim, regulāri sniedzot viesizrādes gan Maskavā, gan Pēterburgā, izveidojušies «tik cieši kultūras sakari, kādi pat padomju laikā nav bijuši».
Tāpat šo cilvēku vidū Hermanis nosauca kultūras ministru Intu Dālderi (Tautas partija) un Latvijas Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni, kuri vēlējušies JRT pievienot Nacionālajam teātrim. Hermanis arī pauda pārliecību - šis plāns izjucis, tikai pateicoties tam, ka mediji par to ziņojuši, tādējādi nepieļaujot šīs idejas attīstību.
Režisors arī ieteica amatpersonām painteresēties, kā finansējums kultūrai tiek sadalīts citās valstīs. Piemēram, Austrijā, krīzes dēļ tas tieši ir būtiski palielināts. Šajā valstī gan arī kultūra tiekot uztverta kā pelnoša ekonomikas daļa, kur arī ir atšķirība.
«Bet līdz tam Latvijai vēl, protams, ļoti, ļoti tālu, lai to saprastu ne tikai politiķi, bet arī ļaudis, jo tāds dīvains naids, kāds ir latviešu tautai pret kultūru pēdējā pusgada laikā.. Es par to esmu ļoti pārsteigts un daudzi mēs esam ļoti pārsteigti, kāpēc tik agresīvs naids tieši pret kultūru. Tad, kad kaut kāds Dienvidu tilts vienkārši tiek pārmaksāts un beigās sanāk galīgi šķībs, tad cilvēki drusku papukst un viss, un vienalga pēc tam viņi balso par cilvēkiem, kas bija par to atbildīgi, piemēram, par tādu satiksmes ministru. Bet par kultūru tas naids ir tāds, ka iesim tagad sist un piekaut, un dedzināsim teātrus un tamlīdzīgi,» Hermanis dalījās novērotajā, norādot, ka šie negatīvie anonīmie komentāri internetā nav slikta lieta, jo ļauj saprast iedzīvotāju noskaņojumu un domu gājienu.
«Bet nu jā - kamēr valsts vadītājiem Madonnas koncerti ir svarīgāki par Latvijas mūzikas skolām un teātriem, tikmēr tā, protams, ir partizānu kara situācija,» režisors minēja, atzīstot, ka acīmredzot vienīgā valoda, ko šīs amatpersonas saprot, ir «spēka valoda», «ja būs tāda situācija, mēs arī mākam spēka valodā».
