Ja nemainīsimies, pastāv risks izaudzināt «kiborgu» paaudzi

Kas notiek mūsu smadzenēs?

Izrādās, cilvēka smadzenes nosacīti var iedalīt trīs daļās. Pirmatnējās jeb reptiļu smadzenes ir līdzīgas daudzām būtnēm. To šūnas ir tikpat vecas kā pirmatnējām būtnēm. Šīs smadzenes ir kā smadzeņu «māja», pastāstīja Timofejeva, kura jau 10 gadus veic pētījumus par cilvēka smadzeņu darbības saistību ar noteiktu uzvedības modeļu veidošanos un sociālās saskarsmes kvalitātes uzlabošanu. Šī smadzeņu daļa atbild par, piemēram, elpošanu, barības sagremošanu un tamlīdzīgām lietām. Zinātnieki uzskata, ka tā ir aptuveni 350 000 000 gadus veca.

Nākamā smadzeņu daļa ir tikai zīdītājiem. Tās ir limbiskās smadzenes. Tās esot 100 000 000 gadus vecas. Tās atbild par būtnes emocionālo struktūru, nosaka emocionālās saites un arī attieksmi pret pēcnācējiem.

«Peles ar izoperētām limbiskajām smadzenēm zaudēja vecāku jūtas,» norādīja LU pētniece. Līdz ar to, viņasprāt, ja limbiskās smadzenes nedarbojas kā nākas, cilvēks vairs nejūt robežu, cik tālu drīkst iet un, iespējams, ka cilvēkiem, kas ar lielu nežēlību dara pāri bērniem, ir traucēta limbisko smadzeņu darbība.

Timofejeva tāpat uzsver, ka limbiskās smadzenes ir ļoti jūtīgas pret alkoholu, narkotikām un arī medikamentiem. Tādēļ šo vielu lietošana dažkārt «visnepiemērotākajā brīdī» ar lielu triecienu «norāda» uz emocionālākās smadzeņu daļas problēmām.

Savukārt trešā smadzeņu daļa — neokorteks — ir, piemēram, cilvēkiem, putniem, suņiem. Tur notiek procesi, kas saistīti, piemēram, ar mācībām un vizuālo informāciju.

Bērni izstaro «mīlestības hormonu», bet cieš visvairāk

Pieaugušo un mazu bērnu smadzenes, lai arī to uzbūve ir gandrīz vienāda, darbojas atšķirīgi. Pieaugušie ar laiku iemācās savas problēmas un stresu «pārnest» uz zemapziņu, par kuru arī atbild limbiskās smadzenes. Savukārt bērni daudz jūtīgāk uztver to informāciju, kas ir limbiskajā līmenī, tādējādi, bērns sajūt pieaugušā spriedzi pat tad, ja vecāks to visiem spēkiem centies noslēpt un apslāpēt.

Ārvalstu zinātnieki noskaidrojuši, ka mazi bērni «izstaro» īpašu vielu, ko dēvē par «mīlestības hormonu», tādēļ vien ir skaidrs, ka cilvēkam, kuram ar smadzeņu darbību viss ir kārtībā nevarētu ienākt prātā darīt bērnam pāri. Tās ir novirzes no normas limbiskajās smadzenēs, ir pārliecināta Timofejeva.

Jautāta, kas ir nemiera cēlonis, kas dīda cilvēkus un liek darīt šausmu lietas, viņa norāda: «Piemēram, arī tantes, kas lamājas uz ielas.. viņas «izgāž žulti». Lielākā daļa enerģijas uzkrājas limbiskajā līmenī, ja sakrājas par daudz — notiek sprādziens. Pēc tam cilvēks nereti neko vairs nesaprot, domāšana atslēdzas, piemēram, kā tas ir masu nekārtību laikā. Šādas metodes, «smadzeņu atslēgšanu», izmanto arī kara rūpniecībā — atslēdz apziņu un cilvēks darbojas tikai emocionālajā līmenī. Tāds cilvēks kļūst par lelli».

Uz jautājumu, kā ar to tikt galā un nepieļaut, ka lielākā sabiedrības daļa pamazām pārvēršanas par «lellēm», LU pētniece norāda, ka jāmeklē mehānisms kā stiprināt smadzeņu limbisko sistēmu, «lai tā nevis sagumtu zem spriedzes sloga, bet turētos.. tā jāiesakņo gluži kā koks, kura saknēm jābūt lielākām par pašu koku, lai tas stingri turētos zemē».

Vardarbība — sena problēma vai «mūsdienīga nelaime»?

Vardarbības iedīglis meklējams senā pagātnē. Timofejeva norāda, ka vara nav nekas slikts, bet par vardarbību tā kļūst tajā brīdī, kad vara iejaucas un izjauc, traucē un iespaido citu cilvēku darbības. «Vardarbība ir bijusi vienmēr, taču spriedzes laikā varaskāre paasinās un jebkurā brīdī var notikt «sprādziens», kad cilvēks vairs nav cilvēks. «Uz šo situāciju «iet» arī narkomāni,» uzsver Timofejeva un piebilst, ka tāpat nereti vardarbība notiek pat brīžos, kad kāds tikai šķietami apdraud otru. Arī televīzijas ekrānos ir par daudz vardarbīgu ainu.

Vardarbība ir bijusi vienmēr. Piemēram, Romā gladiatori bija, lai cilvēki laika gaitā nenosistu viens otru. Svarīgākais ir kā sabiedrība un pie valsts varas esošie cilvēki spēj tikt galā ar vardarbības izpausmēm.

Ko darīt?!

Timofejeva kā dažus piemērus minēja teātri, ceļojumus. Daudzi portāla lielotāji noteikti sašutuši komentāros rakstītu «Teātri, ceļojumus? Nav taču naudas!»... Tādēļ centāmies noskaidrot, ko iespējams sevis un visas Latvijas sabiedrības labā darīt bez naudas. LU pētniece sacīja: «Jāveido savu pozitīvo emociju banku. Pieejas kodus tai zināt tikai jūs paši. Jūs varat nepārtraukti papildināt šīs bankas kontu,» iesaka Timofejeva.

Jācenšas novērtēt lietas, kas mums ir. «Ja ej kājām, paskaties apkārt, esi atvērts skaistām lietām, ieraugi to, ko neesi iepriekš pamanījis, priecājies, ka vari pastaigāties. Ja brauc ar auto, priecājies par to, ka tev ir auto,» smaidot sacīja Diāna.

Viņa uzskata, ka patlaban Latvijas sabiedrība ir tendēta uz vardarību, taču šo situāciju iespējams uzlabot. «Pat daba šobrīd ir vardarbīga — vulkānu izvirdumi, karstuma viļņi, plūdi, zemestrīces... Zeme ir nocietusies un patlaban parāda, kurš ir «īstais saimnieks»,» teica LU lektore.

Protams, lai uzlabotu situāciju, ir ļoti svarīgs arī veids, cik harmoniskā vidē uzaug jaunā paaudze, taču Diāna pati dzīvo ar šādu domu un iesaka to arī citiem — «necenties izmainīt apkārtējo, sāc ar sevi». Jautāju, vai palīdz? «Pasaule sāk mainīties,» smaidot sacīja Diāna.