Dabas sargāšana Ulmaņlaikos

Kāda bija Latvija pirms 100 gadiem? Līdz pat Pirmajam pasaules karam Latvijas likteņus noteica cariskās Krievijas un vietējās, pārsvarā baltvācu, lielo zemes īpašnieku izveidotie landtāgi. Prof. Jānis Stradiņš raksta: «Līdz 1917. gadam tagadējā Latvija attīstījās Krievijas impērijas sastāvā, taču attīstījās specifiski – Baltijas guberņu vietējo eliti zem cara sceptera un guberņas krievu ierēdņiem veidoja vietējie vācieši, pārvaldē dominēja Baltijas vācu elite un valoda. Latviešiem te nebija vietas, kaut arī gadsimtu mijā Latvijas teritorijā dzīvoja 68,3% latviešu, 12% krievu, 6,2% vāciešu, 7,4% ebreju.» Dabas pētniecības jomā rosīgi darbojās baltvācu vietējā inteliģence, un viņu zināšanas par Latvijas dabu, iespējams, bija labākas nekā latviešiem. Abas tautas turējās savrup, un latvieši neko daudz nenojauta par vāciešu pētījumiem, toties labāk pārzināja vietējās dabas likumsakarības. Vēsturnieks Kaspars Kļaviņš aizdomājas: «Kas tad vienoja vāciešus un latviešus šajā laikā? Neapšaubāmi līdzīgā sadzīves kultūra, mentalitāte un vērtību izpratne, piemēram, attiecībā uz dabas aizsardzību. Latvijas ainava ar muižu parkiem, iekoptajiem laukiem, zemnieku saimniecībām un saglabātajiem mežiem bija ilgstošas cilvēku darbības rezultāts. Neviens koks lauku saimniecībā netika stādīts, kā pagadās. Skaistā Latvijas lauku ainava tika veidota apzināti. Un šeit latviešu zemnieks bija tāds pats mākslinieks kā franču vīnkopis. Liela nozīme mežu saglabāšanā bija arī vācu muižniekiem. Kādreizējie stingrie aizliegumi cirst kokus muižas mežos saglabāja mežu augsni vēlākām paaudzēm. Salīdzinājumam var aplūkot zemes, kur saimniekoja poļu šļahtiči. Cik maz mežu tur redzams arī mūsdienās, kas ainavu padara diezgan vienmuļu un mentāli nospiedošu, piemēram, plašos apgabalos Lietuvā. Arī krievu muižniecības vienaldzīgā attieksme pret dabas likteni vēsturiski nesaskanēja ne ar Baltijas vāciešu, ne latviešu domāšanu. Atcerēsimies kaut vai Čehova «Ķiršu dārzu», kur dabu var ātri apbrīnot un tikpat ātri izpostīt. Toties Blaumaņa «Indrānos» koku dzīvība līdzvērtīga cilvēka dzīvībai. Interesanti, ka baltvācu rakstnieka Oskara Grosberga romāns «Mežvalde» tulkots latviešu valodā, un, ja to salīdzina ar Eduarda Virzas «Straumēniem», var just ļoti līdzīgu Latvijas lauku izjūtu.»

Stiprina dzimtenes mīlestību

Kad 1918. gada 18. novembrī tika nodibināta Latvijas pirmā brīvvalsts, par dabas aizsardzības jautājumiem rūpējās Lauksaimniecības ministrijas Mežu departaments un Pieminekļu valde, kas tika nodibināta 1923. gada 15. jūnijā un atradās Izglītības ministrijas pārziņā. Baltvācieši bija labi izpētījuši Kurzemi un Vidzemi, bet Vitebskas guberņā iekļauto Latgali nebija pētījis neviens, tur valdīja krieviska gaisotne un raksturīgās valdīšanas tradīcijas.

Veidojās jaunas tradīcijas – lielu popularitāti iemantoja Meža dienas, dažādas talkas, svētki ar dabas elementiem. 30. gados bija moderni sūtīt apsveikumu kartītes, uz kurām bija attēlotas Latvijas skaistākās vietas un dabas pieminekļi. Latviešu valodā iznāca daudzas grāmatas par dabu, arī Alfrēda Brēma «Dzīvnieku valsts». Arī citi Eiropas naturālisti piedzīvojumu žanrā aprakstīja neredzētus savvaļas dzīvniekus; šīs grāmatas tika tulkotas latviski un izdotas par pieejamām cenām. Dažādos žurnālos tika publicēti raksti par dabu – tas strauji pilnveidoja latviešu zināšanas un rosināja ne tikai par dabu priecāties, bet arī to sargāt.

Dabas zinātņu attīstība

Kad baltvācu zinātnieki bija no Latvijas repatriējušies, sākās strauja latviešu ienākšana dabas zinātņu lauciņā. 1919. gadā Rīgā atklāja Latvijas augstskolu, ko pēc trim gadiem pārdēvēja par Latvijas Universitāti. Nu bioloģiju varēja studēt ne tikai Tērbatā, bet arī pašu zemē – Matemātikas un dabazinātņu fakultātē, kur Dabaszinātņu nodaļā varēja noklausīties zooloģijas, cilvēka anatomijas, stādu morfoloģijas, noteikšanas un anatomijas kursus.

1920. gadā LU izveidoja Salīdzināmās anatomijas un eksperimentālās zooloģijas institūtu, kas gādāja arī par Eksperimentālās zooloģijas staciju Zooloģiskajā dārzā Rīgā (dibināts 1912. gada 14. oktobrī). 1924. gadā pie institūta izveidoja Hidrobioloģisko staciju, bet 1925. gadā – Latvijas Ornitoloģijas centrāli. Hidrobioloģijas stacija veica ūdens temperatūras un sāļuma mērījumus Baltijas jūrā, kā arī plašus hidrobioloģiskos un botāniskos pētījumus Latvijas ezeros. Latvijas Ornitoloģijas centrāli nodibināja Jaunbrenguļu muižā dzimušais Nikolajs fon Tranzē, kurš bija Lizdēnu muižas barona Haralda Loudona – viens no Latvijā pirmajiem putnu pētnie-kiem – skolnieks. Ornitoloģijas centrāle bija vadošā Latvijas putnu pētīšanas iestāde, kas organizēja gan putnu gredzenošanu, gan ievāca fenoloģiskos datus un faunistiskos materiālus – ādiņas un izbāžņus. Tās darbībā bija iesaistījušies vismaz 400 putnu draugu no teju visiem pagastiem.

1922. gadā nodibināja LU Botānisko dārzu Rīgā, Kandavas ielā. Augu morfoloģijas un sistemātikas institūtā tika veikti ļoti plaši pētījumi par Latvijas floru, izveidots vietējo augu herbārijs. Profesors Heinrihs Skuja savāca plašus materiālus par Latvijas aļģu floru. Profesors Pauls Galenieks pētīja Latvijas savvaļas rozes. Profesors Aleksandrs Zāmelis pētīja raskrēsliņu un silpureņu sistemātiku un izplatību. Profesors Nikolajs Malta publicēja pārskatu par Latvijas sūnām. Kā pirms 100 gadiem pētīja augus un dzīvniekus? Pārsvarā vāca herbārijus un kolekcijas. Kukaiņu jau pietika visiem arī tajos laikos, bet rakņāšanās pa ligzdām, retu putnu šaušana un ādiņu vākšana gan šķiet baiss pasākums.

Nešaut bebrus un lidvāveres!

Tā kā putnu un zvēru daudzuma regulēšanā cilvēkam vienmēr bijušas savtīgas intereses, vienmēr pastāvējuši dažādi medību ierobežojumi, ko nosacīti varētu saukt par dabas aizsardzību. 1927. gadā kā īpaši aizsargājams tika pasludināts bebrs, tikai nebija jau ko sargāt, tāpēc tajā gadā Irbes pietekā Stendē ielaida divus no Norvēģijas ievestus bebrus, vēl vienu pāri palaida 1935. gadā Gaujas pietekā Rauzā, nākamie tika palaisti pēc gadiem divdesmit. 1935. gada Medību likums aizliedza «medīt aļņus, bebrus, staltbriežu jeb iršu govis un teļus, stirnu kazas un kazlēnus, medņu mātītes, lidvāveres, melnos stārķus, kraukļus un dziedātājus un citus putnus, kas pārtiek no kukaiņiem, kā, piemēram – lakstīgalas, cīruļus, cielavas, melnos strazdus, bezdelīgas, dzeņus, dzilnas. Plēsīgo un kaitīgo zvēru, kā arī savvaļā apkārtklejojošo suņu, kaķu un kaitīgo putnu iznīcināšana nav uzskatāma par medīšanu un ir atļauta katram zemes īpašniekam savas zemes robežās katrā laikā bez medību apliecības. Tāpat atļauts šaut katrā laikā lapsas, ja tās apdraud māju putnus vai kustoņus, bet zaķus – kokaudzētavās un augļu dārzos laikā no 1. decembra līdz 28. februārim. Pie plēsīgiem zvēriem pieskaitāmi vilki un lūši, bet pie kaitīgiem – meža cūkas. Pie kaitīgiem putniem pieskaitāmi sīļi, vārnas, žagatas, vistu vanagi, zvirbuļu vanagi, bezdelīgu vanagi (bezdelīgu piekūni), piekūni, vanadziņi (piekūni) un niedru lijas. No kaitīgo putnu saraksta svītrotas melnās lijas un dzeltenie vanadziņi (lauku piekūni) Pirmās pie mums reti sastopamas, bet dzeltenais vanadziņš iznīcina lauku peles.» Nešaujamo putnu saraksts dod iespēju apjaust, ko šāva pagājušajā gadsimtā. Bet vēl 70. gados Engurē ornitologi «cīnījās» ar tagad aizsargājamiem putniem – niedru lijām, tās ķēra un veda vismaz līdz Rīgai un tad palaida vaļā. Kraukļus šāva vēl astoņdesmitajos, nu tie vairs nav nekādi grēkāži. Skat, cik viss ir relatīvs! Katrs nākamais pētījums maina arī zinātnieku uzskatus, kaut nereti jāpagaida, kamēr vecais korifejs izkāpj no dzīves laivas, jo uz pārmaiņām sirmajā galvā nav ko cerēt.

Dabas jaukumu apvidi, aizsargu meži un dabas pieminekļi

Tikai tad, kad kāda vieta ir izpētīta, ir pamatojums gādāt, lai tā tiktu arī aizsargāta. Moricsalas rezervāta dibināšana 1912. gada 6. jūnijā bija vien priekšvēstnesis aizsargājamu teritoriju noteikšanai. 1922. gadā Ministru kabinets apstiprināja samērā garu aizsargājamo mežu un parku sarakstu. Šo laiku tagad uzskata par Gaujas nacionālā parka dibināšanas brīdi, jo starp Siguldu un Turaidu tika izveidotas trīs aizsargātas teritorijas 375 ha kopplatībā: Turaidas muižas mežs gar Gaujas malu, Krimuldas parks un Gaujas krasti, ko 30. gados nosauca par Siguldas nacionālo parku un tūristu pievilināšanai dēvēja par Livonijas Šveici. Tika nodibināts arī Kokneses nacionālais parks, kas tagad gan ir Pļaviņu HES applūdināts.

No Nikolaja Maltas un Pētera Galenieka izcilās grāmatas «Latvijas zeme, daba, tauta» (1936) 2. sējuma: «Kokneses nacionālajā parkā ietelp Pērses upes krasta nogāze ar platlapju kokiem, kas te pa daļai gan arī stādīti, un ordeņa pilsdrupas, bez tam arī Pērses leja un ūdens kritums un kādreizējais Kokneses muižas parks.» Autori apraksta arī 127 m augsto drumlinu kalnu, kas paceļas līdzenā vietā, – Zilo kalnu pie Valmieras, Grīņus, Ķemeru sēravota mežu un Kaņiera ezeru, cildina Kaņieri kā speciālu putnu rezervātu un citas vērtīgas vietas, bet vairāk izceļ ģeoloģisko izcelsmi un augu valsts bagātību, dzīvniekus piemin reti un vispārīgi.

Mūslaikos izdotajās grāmatās un tīmeklī atrodamas ziņas, ka Slīteres dabas piemineklis dibināts 1921. gadā, kaut nepazīstu nevienu, kam būtu kāds dokumentārs apliecinājums šim gada skaitlim, lasāmas tikai ieceres Šlīterē kaut ko dibināt. Slīteres nacionālā parka direktore Ērika Kļaviņa rāda 1923. gada 10. jūlija «Valdības Vēstneša» kopiju, kur minēta Slītere. Tur publicēts saraksts Nr. 3 ar aizsargu mežiem, kā arī R. Markusa ziņojums: «1922. gada vasaras otrā pusē Mežu departamenta uzdevumā uz Šlīteri jeb Zilajiem kalniem izbrauca taksācijas grupa, sastāvoša no mums trīsiem mežkopības nodaļas studentiem zem lektora Grigorjeva vadības iepazīties ar Šlīteres novada mežu un sastādīt projektu šeit izvēlētam dabas piemineklim.»

Trīsdesmitajos gados parādījās pirmie aizsargājamo augu saraksti, kuros bija ietverti ne tikai āmuļi, pundurbērzi, efejas, ezerrieksti un īves, bet arī vairākas introducētas priežu sugas, lapegles, meža dižskābarži un citi ievestie kokaugi. Vēl tika aizsargāti daudzi ģeoloģiski dabas pieminekļi un veci koki, kā arī 53 salas 17 Latvijas ezeros. 1936. gadā nodibināja Grīņu rezervātu un par dabas retumu pasludināja čužu audzi pie Kandavas.

Apceļo dzimto zemi!

1938. gadā tika izdota karte «Apceļo savu dzimto zemi», kur attēlotas Latvijā ievērojamākās vietas, apskates objekti, galvenie ceļi, bākas, upes, ezeri, kalni, iznāca arī vairākas brošūras ar dabas jaukumu aprakstiem. Tolaik reti kurš aizdomājās, ka tūristi var dabai kaitēt, dabas pieminekļu postītāji tika sodīti ļoti reti. Jau Latvijas brīvvalsts laikos speciālisti šausminājās, kā tiek postīta Liepas Ellīte, un iekasīt uzrakstu Gūtmaņalas smilšakmeņos bija parasta lieta. Dabas postītājus drīkstēja pat likt cietumā, taču neviens par šādiem posta darbiem aiz restēm nenokļuva. Auto bija tikai retajam, un, kad cilvēks nostaigājis lielus gabalus vai nominies ar velosipēdu, tad daudz spēka postīšanai vairs nav.

Ulmaņlaiku agrārā ainava

Kad mežu cirtējiem jāatgaiņājas no nosodījuma par lielajiem ciršanas apjomiem, viņi atgādina, ka Ulmaņlaikos Latvijas teritoriju klāja vien 23% mežu, toties tagad esot divreiz vairāk – 46%. Jā, pirmās brīvvalsts laikos bija attīstīta lauksaimniecība, aizaugušu platību, ko tagad lepni sauc par mežu, nebija. Mūsdienu ķimizētā intensīvā zemkopība un lopkopība bioloģisko daudzveidību neveicina, taču tolaik laukus apstrādāja ar viena zirga vilcējspēku un pesticīdus nepazina. Tāpēc līdz mūsdienām saglabājies tik daudz sugu un biotopu. Daudzviet nebija ceļu, tāpēc mežu nebija jēgas cirst, jo to nevarēja izvest. Atgādināšu visiem salīdzinātājiem: Ulmaņlaiku zemniekpapam bija viens goda ancuks, vienas labas kurpes, nebija veļas mašīnas, ēda viņš pieticīgi. Protams, bija arī Benjamiņkundzes spožais dzīvesstils, bet to varēja atļauties vien retais. Cilvēki dzīvoja pavisam citu dzīvi, bet tajā upē mums vairs neiekāpt.

Nīdējamie purvi

Ļoti kārīgi gadsimtu mijā tika analizēti purvi, līdz Pirmā pasaules kara sākumam kūdras ieguve jau notika 324 purvos. Bija nodibināta Baltijas purvu kultūras veicināšanas biedrība, visu uzpasēja Galvenā kūdras komiteja un Meliorācijas fonds. Purvi Ulmaņlaikos tika uzskatīti par slapjām neizmantojamām zemēm, kas nelietderīgi aizņem 10% valsts teritorijas. Un tas likās tik vilinoši – nosusināt purvus, iegūt kūdru un atbrīvotajā zemē iekopt leknas druvas! Līvānos Ulmani pat sagaidīja ar goda vārtiem, kas bija būvēti no kūdras, un Vilis Lācis savos romānos aprakstīja, kā cilvēki mocījās, ar lāpstām rokot susināšanas grāvjus.

Purvu izpētē galvenais vilcējspēks bija profesors Pēteris Nomals, kurš nodibināja Purvu institūtu. Līdzīgi kā mūsdienās, arī pirmās brīvvalsts laikā tika meklētas dažādas iespējas, lai lietderīgi izmantotu vietējos enerģētikas resursus, un kūdra tika uzskatīta par ļoti perspektīvu. Tika analizētas dažādas enerģijas ieguves metodes, pat šķidrās degvielas ražošanas iespējas. Taču kūdru izkonkurēja lētās akmeņogles, kaut profesors Prīmanis 1937. gadā priecājās, ka togad tiks iegūti 25 miljoni tonnu dedzināmās kūdras. Turklāt lekni lauki liesajās un skābajās augsnēs nemaz negribēja zaļot.

Kāpēc to visu aprakstu? – Lai jūs aizdomātos, kāpēc pirms 100 gadiem aizsargājamo teritoriju sarakstos nebija neviena purva, toties tagad tā ir plašākā aizsargājamo teritoriju daļa! Nepaspēja nosusināt un norakt! Tagad visi zina gan to, cik liela ir purvu nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā, gan arī to, kas nevarēja ienākt prātā cilvēkiem no pagājušā gadsimta, proti, purvs ir arī izcila estētiska un meditatīva vērtība. Kurš vairs atceras, ka kūdra varētu būt videi draudzīgs enerģijas avots? Pašlaik purvus apdraud vien dārzkopji. Turklāt attīstītā Eiropa savus purvus jau norakusi – tāpēc kūdras kārotāju netrūkst.

Ar šodienas gudrību varam pasmīnēt par Ulmaņlaikos valdošo tautisko jūsmu, pabēdāties, ka zvērus un putnus, kur nu vēl kukaiņus, neviens nepētīja tikpat cītīgi kā minerālus un augus. Lai kā tur būtu – man joprojām Ulmaņlaiki liekas kā koši oranžs saulriets pār mežu galiem, jo tādos siltos vasaras vakaros 70. gados kopā ar tēti Viljaru apstaigājām lauku mājas Priekuļos un lūdzām atļauju bēniņos aplūkot vecās grāmatas. Tā mūsu grāmatplauktos nokļuva nodzeltējušas dabas mācību grāmatas, Alfrēda Brēma sējumi un ceļveži pa Latvijas skaistajām vietām, ko kāri lasīju.

Pateicos Ērikai Kļaviņai, Ruslanam Matrozim, Līgai Eglītei un tīmeklim par sniegtajiem orientieriem Ulmaņlaikos.