Ekonomists Gunters Pauli: Bērnam ekoloģija ir jāmāca kopš mazotnes
Intervija

FOTO: LETA

Pagājušajā nedēļā norisinājās Lielās Talkas desmitgades pasākums, kurā piedalījās starptautiski ietekmīgais beļģu rakstnieks, inovators un uzņēmējs Gunters Pauli. Lai arī Pauli koncentrējas uz ekonomikas attīstību un pēta, kā atjaunot ekosistēmu, vienlaikus samazinot dabas resursu patēriņu, jeb kā stimulēt dabas atjaunošanos – par šo tēmu Pauli ir sarakstījis pasaulslaveno grāmatu “Zilā ekonomika”, tomēr nesen inovators ir sācis rakstīt arī bērnu grāmatas. Guntera Pauli radītās bērnu grāmatas sastāv no vairākām fabulām, kurās tiek skaidrota pasaules rašanās, dabas veidošanās un kāpēc tā ir jāuztur vesela, kā pret to var izturēties labāk. Nu jau vairākas Guntera Pauli fabulas izmanto kā mācību līdzekli Ķīnas un citu pārapdzīvoto valstu skolās ar mērķi iemācīt bērniem būt atbildīgākiem un draudzīgākiem pret vidi. Tagad Pauli fabulas ir sasniegušas arī latviešu auditoriju. TVNET izmantoja iespēju aprunāties ar Gunteru Pauli.

Bērnu grāmata “Piecas dabas valstis” (Apgāds “Zvaigzne ABC”) ir krāšņi ilustrēta zinātniska pasaka – tā iemācīs bērniem izprast dabu un arī cilvēku rašanos. Gunters Pauli savās fabulās izmanto ZERI (Zero Emissons Research and Initiatives) mācību modeli – Pauli dibināta zinātnieku apvienība un izglītības programma ilgtspējīgas vides un attīstību rašanai. Šāds mācību modelis veicina bērnu interesi par dažādām zinātnes nozarēm un veido ekoprasmes, attīsta emocionālo inteliģenci, empātiju un radošās spējas. Tāpat grāmata ir bilingvāla – latviešu un angļu valodā, kas savukārt palīdz bērniem apgūt svešvalodu. Ar krāšņajiem stāstiem Pauli cenšas iemācīt bērniem negaidīt brīdi, kad Zeme ražos vairāk resursu, bet gan pašiem paveikt vairāk ar to, ko Zeme ir saražojusi.

Jūs esat ekonomists un esat sarakstījis bestselleru “Zilā ekonomika”. Kā jums radās ideja par bērnu grāmatu?

Sākšu ar to, ka man ir seši bērni, kuriem man vienmēr ir bijis jāpaskaidro, ar ko  nodarbojos. Man pirms tam nebija plāns kļūt par bērnu grāmatu autoru – vienkārši vēlējos paskaidrot elementārā, bērniem saprotamā valodā, ar ko nodarbojos un kā paveicu savus darbus un sasniedzu mērķus. Taču, skaidrojot bērniem, sapratu, ka šo varu pastāstīt bērnu grāmatā – uzrakstīju grāmatu, publicēju, un tā ātri kļuva pieprasīta. Tā nu viss sākās. Šobrīd esmu iesaistījies programmā, kurā man ir jāuzraksta 365 fabulas – esmu pabeidzis jau 285. Tas nozīmē, ka viss, ko tagad uzzinu un iemācos, man ir jāpārtulko un jāuzraksta bērniem saprotamā un iedvesmojošā valodā.

FOTO: LETA

Grāmatā “Piecas dabas valstis” izmantojat ZERI izglītības modeli – vai to jau lieto kādās skolās vai bērnudārzos?

Esam sākuši ar bērnudārziem – mēs ar šādu modeli apmācām bērnu no trīs gadu vecuma. Bērni lasa grāmatas kopā ar audzinātāju, un jau tagad ir vērojams progress bērnu attieksmē pret dabu un tās resursiem. Turklāt, kad izglītojam bērnus par zinātni un dažādiem dabas procesiem, tie mājās apmāca savus vecākus, līdz ar to arī vairākas ģimenes sāk pastiprināti domāt, kā dzīvot dabai draudzīgāk. Piemēram, manā grāmatā var atrast stāstu par papīru, kuru taisa no akmeņiem, proti, kaļķakmens un kaļķa, un kas arī ir dabai draudzīgāks, jo patērē tos dabas resursus, kas ir lielākā daudzumā nekā meži. Kad bērni to uzzina, tie dodas mājās un visu izstāsta vecākiem – daži vecāki to nemaz nezina un mācās kopā ar bērnu.

Vai  ZERI mācību modeli plānots izmantot arī lielākiem bērniem un pusaudžiem?

Jā, manas fabulas izmanto vairākās Ķīnas skolās, kur tās lasa bērni un tīņi no trīs līdz 18 gadu vecumam. Pusaudžiem esmu radījis līdzīgu stāstu, taču tas ir daudz sarežģītāks un zinātniskāks – jauniešiem, lasot šādus tekstus, ir padziļināti jāizprot aprakstītie notikumi un jēdzieni, tāpēc šīs grāmatas noder arī citu mācību priekšmetu apgūšanai, piemēram, bioloģijai, ķīmijai vai fizikai. Laika gaitā esmu iemācījies, kā pielāgot valodu dažādām vecuma grupām, un plānoju šādu mācību modeli piedāvāt citu valstu skolām. Jāteic, ka Ķīnas skolotāji ir izteikuši labas atsauksmes un bērni labprāt apgūst zinātnes fabulu formātā.

Gunters Pauli viesojas Rīgas pilī

FOTO: LETA

Kā bērni un jaunieši uztver šādu informāciju? Vai tā nav viņiem pārāk sarežģīta?

Šodien man ir līdzi atbraucis dēls – viņš ir uzaudzis ar šādu informāciju jau kopš mazotnes. Varu apgalvot, ka mācīšana par zinātni, dabu un vides aizsardzību veicina tieši pozitīvu iespaidu uz jaunu cilvēku domāšanu. Tā atver prātu jaunām idejām, tā liek meklēt saistību ar skolā iemācītajiem priekšmetiem, piemēram, fizikā bērnam iemācīs teoriju par kādu dabas norisi, bet grāmatā bērns atradīs notikumu vai piemēru, kur izskaidrots, kā tas notiek dzīvē.

Vai tiešām šāda veida mācību modelis spēs ietekmēt jaunatnes domāšanas veidu un attieksmi pret dabu un vidi?

Mēs jau vairākus gadu desmitus cenšamies iestāstīt saviem bērniem, ka planēta Zeme nav labā formā, cilvēki veido ārkārtīgi daudz atkritumu katru gadu un mums ir problēmas ar atkritumu šķirošanu. Šāda runāšana un stāstīšana nereti emocionāli nogurdina bērnus un jauniešus, kas veicina to, ka viņi vienkārši nevēlas ieklausīties. Mans uzskats ir, ka bērni nav jābiedē ar dabas problēmām, bet jāparāda viņiem, kādas ir viņu iespējas palīdzēt dabai un kā viņi spēj labot radušos situāciju. Šādā veidā bērni būs vairāk iedvesmoti un motivēti – tas ir tas, ko mēs vēlamies panākt.

Kas, jūsuprāt, ir lielākā mūsdienu jaunatnes problēma attiecībā pret vidi?

Jāsaka, ka mūsdienās bērni ļoti daudz laika pavada savos ekrānos un ierīcēs. Viņi bieži vien nevēlas vai nespēj redzēt pasauli, un viņi arvien mazāk komunicē ar draugiem un vecākiem. Tas ļoti ietekmē bērnu – tie kļūst materiālistiski, vairāk prāto, kādas mantas, gadžetus un nieciņus vēlas, lai vecāki nopērk, uzdāvina, bet pēc tam pret mantām izturas bezatbildīgi. Savukārt mums, cilvēkiem, kas vēlas bērnu izglītot un iemācīt būt empātiskiem ne tikai attiecībā pret citiem cilvēkiem, dzīvniekiem, bet arī pret dabu, ir grūti iegūt bērna uzmanību.

Kā mēs to varam mainīt?

Mums ir jāatrod ceļš, kā bērnus un jauniešus iedvesmot. Tagad mums ir jāsacenšas ar dažādiem filmu varoņiem, datorspēlēm un multenēm, un jākļūst interesantākiem. Ja būsim pelēki un nespēsim iegūt lielāku uzmanību kā to dara “Hello Kitty”, “Disney” vai “Pokemon”, uz mums bērni pat nepaskatīsies. Kļūstam košāki, skaļāki un iemācām bērnus saudzēt vidi.

Uz augšu