Sabiedrības noraidījums un neizpratne, kā arī kultūras dažādība, kā izrādās, nav nekāds šķērslis – Latvijā katru dienu kāds cilvēks pieņem islāma ticību. Reliģiska pārliecība? Modes tendence? Vai vēlme izmēģināt? Kas ir iemesls tik atšķirīgās kultūras pieņemšanai savā ikdienā?
Islāma ticības pieņemšanai nav nepieciešami gari rituāli, vai pastiprinātas zināšanas par islāma kultūru, kā izrādās, atliek vien pateikt vārdus, ko islāmā sauc par šahādu, jeb ticības apliecinājumu, un vari sevi dēvēt par muslimu. Kas tieši mudina latviešus pieņemt neierasto reliģiju?
Katru dienu Latvijā kāds pieņem islāmu
Jana Klimoviča islāmā pārgājusi pirms trim gadiem, un tas noticis tieši tik vienkārši – izteikti vārdi un ticība pieņemta. Sieviete atzīst – Mošejā katru dienu kāds pieņem islāma ticību...
Jautāta – «Kāpēc?», Jana stāsta, ka visa pamatā bijušas attiecības un izpratne, ka ir ļoti grūti ko veidot, ja tas netiek balstīts uz reliģiju.
«Pienāca brīdis manā dzīvē, kad sapratu – viss, kas mani dzīvē virza ir mans darbs. Strādāju sešas dienas nedēļā un septītajā mācījos, tad sapratu, ka tā nav dzīves jēga, un pievērsos garīgajai praksei. Esmu izzinājusi krišnaītus, hinduistus.., arī kristietību, bet daudzie attēli un «dievi» šajās reliģijās mani tomēr mulsināja,» stāsta Jana.
Viss sācies ar nejaušu pusdienošanu Pakistānas kebabā
«Vienu dienu mans vīrs iegāja Pakistānas kebabā un sadraudzējās ar tā īpašnieku, kurš viņu uzaicinājis aiziet uz Mošeju. Viņš uz turieni aizgāja un mājās atnāca pilnībā apgarots, sacīja, ka man esot uzaicinājums nākamajā nedēļā doties iedzert tēju kopā ar islāma ticību pieņēmušām sievietēm. Atceros, kā to negribēju, domāju – kam man tas viss? Bet, tomēr interesi jutu. Vakarā internetā izlasīju informāciju par islāma reliģiju un aizbraucu,» atceras Jana.
Viņa stāsta, ka sākotnēji nebija nekādu domu par to, ka varētu pāriet islāmā, turklāt Janas ģimene nebija reliģioza, Jana bija neticīgā: «Pastāv uzskats, ka mūsu sabiedrība ir kristietības sabiedrība, bet reliģijai nav tautības,» teic Jana.
Tas noticis teju pirms trim gadiem – it kā nejaušas tikšanās, tējas dzeršana, nejauša draudzība un mainījās visa dzīve.
«Es aizbraucu pie šīm sievietēm vēlreiz, uzzināju atbildes uz visiem saviem jautājumiem un izteicu šahādi, negribēju ilgāk gaidīt, jo savā sirdī jutu, ka esmu gatava. Pēc 15 minūtēm islāmu pieņēma arī mans vīrs,» atceras Jana.
«Es būtu ļoti priecīga, ja mana meita pieaugot arī saglabātu šo ticību»
Vienā mirklī Janas dzīve sagriezās kājām gaisā – piecas lūgšanas dienā, citāda veida apģērbs, atteikšanās no alkohola un Latvijā tradicionālajām iknedēļas izklaidēm, Korāna likumu ievērošana, gavēnis un citas mūsu kultūrai neraksturīgas lietas.
«Man nebija jautājumu par apģērbu, jo jau pirms tam mēdzu nēsāt garos svārkus un lakatiņu, mainījās tas, ka bija jāsāk skaitīt lūgšanas piecas reizes dienā. Pagāja mēnesis kopš es iemācījos visus lūgšanu tekstus no galvas,» smejas Jana.
Jautāta, vai tiešām pietiek vien ar piecām minūtēm, lai pieņemtu islāma ticību, Jana atzīst - «Jā, tas notiek tā ātri. Taču ir jāsaprot, ko nozīmē ticība – tā ir kalpošana, ir jāievēro dažādi likumi, bet tie domāti, lai atvieglotu mūsu dzīvi.»
Nu Jana islāma tradīcijās audzina arī savu mazo meitiņu. «Reliģijā nav nekādas uzspiešanas. Man daudzi jautā, vai meitu kristīsim, bet tas nozīmētu uzspiest kristietību. Mēs audzināsim meitu tā, kā dzīvojam mēs, bet pēc tam jau tā būs tikai un vienīgi viņas pašas izvēle – palikt šajā reliģijā, vai nē,» atzīst Jana.
Ir dzirdēts, ka islāma reliģijā vecāki izvēlas otro pusīti saviem bērniem. Jana stāsta, ka arī viņa būtu ļoti priecīga, ja viņas vīrs meitai atrastu labu un piemērotu līgavaini.