Pirms gandrīz 70 gadiem ziemeļkorejietis Ans Jonjons pameta savu ģimeni, pat neatvadoties no saviem tuviniekiem. Tajā laikā viņš strādāja par skolotāju un dzirdēja, ka visi jaunie vīrieši, tādi kā viņš, tiek iesaukti armijā, un toreiz 18 gadus vecais vīrietis aizbēga uz Dienvidkoreju.
Gandrīz 70 gadus Jonjons nav saticis savu ģimeni, un viņš visu šo laiku ir tikai spriedis un fantazējis, kāda ir dzīve viņa brāļiem un māsām robežas otrā pusē.
«Vien paskatoties uz ziemeļiem, es atminos viņu sejas,» Jonjons stāsta raidorganizācijai CNN. Viņš jau kopš pašiem pirmssākumiem ir centies iegūt iespēju piedalīties ģimeņu apvienošanās programmā, taču tas bijis nesekmīgi.
Tagad, esot 85 gadus vecam, viņam ir dota iespēja beidzot satikt savas māsas, un Jonjons jau zina, ko viņām teikt.
«Es viņām vēlos lūgt piedošanu. Es rīkojos bezatbildīgi, aizbēgot prom no ģimenes. Mana sirds lūzt. Es viņus vienkārši pametu,» nožēlas pilns ir Jonjons.
Ģimeņu satikšanās pasākums ir ļoti reta iespēja, un gaidāmā tikšanās ir tikai 12.reize, kopš šī programma vispār sākās, un tajā piedalīsies mazāk nekā 200 ģimenes - 96 no Ziemeļiem un 90 no Dienvidiem. Atsaucoties uz Dienvidkorejas Apvienošanās ministrijas datiem, kopš 1988.gada vairāk nekā 130 000 korejiešu ir apstiprinājuši vēlmi satikt savus radiniekus no Ziemeļkorejas.
Lielākajai daļai cilvēku, kuri ir pieteikušies programmai, tāpat kā Jonjonam, pašiem paliek arvien mazāk laika, ko dzīvot, jo viņi ir 80 vai 90 gadus veci. Apmēram 64 tūkstoši šīs programmas dalībnieku ir miruši, tā arī nesagaidot iespēju satikt savus radiniekus. Situāciju apgrūtina arī tas, ka ģimeņu atkalapvienošanās pasākums tiek izmantots kā politisks ierocis abu Koreju starpā.
Pusanas Nacionālās universitātes profesors Roberts Kellijs uzskata, ka Ziemeļkorejai šīs tikšanās neko nenozīmē.
«Ziemeļkoreja nevēlas, lai šādas tikšanās noritētu veiksmīgi, un lai tās vispār notiktu. Viņi vēlas izdarīt kaut ko nozīmīgu ar nosacījumu, ja saņems ko līdzīgu pretī. Vienīgais, ko iegūst Kima Čenuna režīms, ir kaut neliela pozitīva atsauksme pasaules presē, kas pašai valstij nedod neko. Tādēļ arī Ziemeļkoreja nevēlas, lai šādas tikšanās notiktu, jo viņiem nav taustāma labuma no tā,» norāda Kellijs.
Ņemot vērā visu notiekošo, Jonjons jūtas ļoti laimīgs, ka viņam ir dota iespēja satikt savas māsas.
«Nespēju izteikt vārdiem, cik laimīgs jūtos. Es jūtos kā cilvēks, kurš atgriezies no mirušajiem,» saka Jonjons. Viņš, saņemot apstiprinājuma vēstuli par uzņemšanu šajā programmā gan saņēmis sliktas ziņas - viņš uzzinājis, ka 1983.gadā mirusi viņa jaunākā māsa. Jonjons pieļauj iespēju, gadījumā, ja viņa māsa dzīvotu Dienvidkorejā, viņa varbūt būtu dzīva.
«Tā ir daļa no pasaules, kad varam saslimt ar jebko. Taču Ziemeļkorejā nav attīstītas medicīnas, tādēļ man ļoti sāp zinot, kāds liktenis ir maniem radiem,» saka Jonjons.
Viņam ir arī divi dvīņubrāļi, taču viņi ir bezvēsts pazuduši. Lai arī tikšanās ilgs vien dažas stundas, Jonjons vēlas šo iespēju izmantot, lai ne tikai satiktu savas māsas un lūgtu viņām piedošanu, bet arī atvadītos no viņām uz visiem laikiem, jo viņš apzinās, ka vairāk šādas iespējas dzīvē nebūs...
