«Mūsu pulku izšķirošais uzbrukums, kas bija sācies Mārtiņdienas rīta ausmā, neapstājās arī 10. novembrim sekojošā naktī. Visa Pārdaugava bija pilna lielgabalu grāvienu un sausās ložmetēju klabēšanas, un nakts debesīs virs galvaspilsētas namiem te blāzmoja, te dzisa kaujas uguns atspīdums,» laikrakstā «Rīts» 1934.gada 11.novembrī raksta kāds liktenīgo cīņu dalībnieks.
«Pārdaugavā trakoja ielu cīņas. Rīgas pulks tīrīja Zasulauku, siguldieši dzina bermontiešus ārā no Iļģeciema, neatlaidīgi spiezdamies uz Torņakalna pusi. Strādāja durkļiem un metamām granātām. Siguldiešu uzvargājienu mēģināja kādā ielu satekā apturēt veseli pieci smagie bermontiešu ložmetēji. Mūsējo uzbrukums šai vietā tiešām apstājās, bet tikai uz īsu brīdi. Izlaužot kāda nama sētu, dažiem siguldiešu kareivjiem izdevās nokļūt caur kaimiņkvartālu pie mājas, kas atradās vācu aizstāvētai ielu satekai tieši blakus. No šīs mājas augšstāva uzsvieda ložmetēju vīriem tieši uz galvām veselu saišķi pašu vāciešu rokas granātu. Dullinošs grāviens — un pulkam bija atkal vaļā ceļš.
Rīgas brīvotāji pamazām tuvojās Daugavas tiltiem, spiedās iekšā Torņakalnā, kur ienaidnieki izmisuši lūkoja turēties. Atkāpties tiem lāga vairs nebija iespējams, — mūsu daļas jau sasniedza Torņakalna vācu aizmugures ceļus. Ielenktie ienaidnieka kareivji — visi veci karavīri, norūdīti pasaules kara kaujās, cīnījās līdz beidzamai granātai un pēdējai patronu lentai, un — krita turpat blakus saviem ložmetējiem.
Pēc pusnakts kaujas troksnis Pārdaugavā lēni sāka rimties. Vācu daļas, manīdamas kauju Rīgas dēļ jau esam zaudētu, lūkoja glābties no ielenkšanas, atrauties no kaujas saskāra ar mūsu daļām. Viens vācu bataljons pēc otra izgāja no cīņas, mēģinādami izkļūt no Jelgavas priekšpilsētas ārā klajumā un doties uz dienvidus pusi. Tak atsevišķos Pārdaugavas rajonos cīņas dārdēšana beidzās tikai 11. novembra rīta ausmā.
Tas bija uzvaras rīts, un viņa vēso gaisu sāka dimdināt visu Rīgas dievnamu daudzo zvanu balsis. Ielas ātri pieplūda manifestantiem, kuri devās apsveikt valdību un armijas virspavēlnieku, kas bija tik spīdoši vadījis šo lielāko no visām mūsu brīvības kara kaujām, kurā 15000 latvju karavīru bija uzvarējuši 50000 vīru lielo Bermonta armiju. Uzvarējuši pa lielai daļai ar ieročiem, kas bija atņemti turpat kaujas laukā un vēl kūpoši tūliņ pagriezti pret pretinieku.
Virspavēlnieks iznāca uz balkona, un ļaužu pulki, kas bija saplūduši ap milzīgo kara ministrijas ēku, apklusa, gaidīdami, ko teiks visu Latvijas kara pulku pavēlnieks. «Rīga ir brīva,» viņš teica, «un šis ienaidnieks drīz būs padzīts no mūsu zemes. Bet karošanai tad vēl nebūs pienācis gals, jo mēs iesim atbrīvot Latgali, trešo zvaigzni Latvijas zvaigznājā.»
Kā krietns saimnieks, kas vienu lauku beigdams pļaut, domās jau ir piegājis ar savu izkapti pie citas druvas, tāpat šis zemes brīvošanas kauju vadītājs un bermontiešu pulku pļāvējs, jau gara acīm pārskatīja jaunu cīņu laukus, — Latgales pakalnus, kur starp viņas ezeriem un plašu purvu salām drīz vajadzēja nāvē ļimt citu ienaidnieku rindām.
Neaizmirstams bija šis vēsais novembra rīts Latvijas galvaspilsētai, kuras ielās vēl pirms dažām stundām bija kritušas bermontiešu lielgabalu granātas.»
A. G.
Laikraksts «Rīts», nr.77
11.11.1934.
