Šodien skolotāju diena. Svinot šos svētkus, portāls «Apollo» uzrunāja jauno skolotāju Zani Kālbergu, viņai šīs ir otrās skolotāju dienas svinības, esot skolotājas amatā. Zane gan atzīst, ka nevienā no abām reizēm nav svinējusis svētkus, jo mācījusies. Zane ir «Iespējamās misijas» skolotāja Mārupes vidusskolā, palīdz bērniem apgūt angļu valodu.
Zanes stāsts tiešām ir misijas stāsts. Viņa skolu beigusi pirms sešiem gadiem, ir skaistu ideālu, mērķu un cerību spārnota. Pie viņas sapņu spārniem vēl nav pieskārušies jautājumi par skolotāju mazajām algām, grūti audzināmiem pusaudžiem un nepateicību kā pasaules algu. Zani vada misija būt par izcilu skolotāju. Viņa ir par izcilību it visā.
Zane Kālberga ir ieguvusi bakalaura grādu angļu filoloģijā, mācījusies Latvijas Universitātē, pēc augstskolas beigšanas piedalījusies dažādos projektos, apceļojusi pasauli, nodarbojusies labdarības akcijās, bet tad, sapratusi, ka nav izvēlējusies īsto ceļu, nolēmusi pieteikties «Iespējamai misijai» skolotājas darbam.
Savā pieteikuma anketā dalībai «Iespējamā misija» Zane raksta: «Jau krietnu laiciņu atgriežos pie domas, ka man pietiek maldīties pa dažāda tipa darbiem un jāatgriežas pie sava sirds aicinājuma. Tomēr par spīti dažādu darbu pieredzei nekur nerodu sirdsmieru, kas liecinātu, ka attiecīgais darbs ir mans aicinājums. »
Zani šobrīd neinteresē skolotāju algu jautājumi. Viņa saka, ka «Iespējamās misijas» skolotāji strādā vērtību vadīti, jūtot misijas lielo atbalstu.
Viņa ir «uz viļņa». Zane domā, ka katra dzīvē ir veicams kas savs, kas svarīgs. Skolotājam būt «uz īstā viļņa» nozīmē sajust, ka bērni novērtē skolotāja ieguldījumu, palīdzot skolēniem kļūt par labiem cilvēkiem un spēcīgiem profesionāļiem. Zane saka, ka ir brīnišķīgi būt kopā ar skolēniem, mācīt viņus un palīdzēt atrisināt viņu samezglojušās problēmas.
Portāls «Apollo» skolotāju svētku dienā Zanei Kālbergai uzdeva dažus jautājumus par skolu, mācību procesu un skolotāja lomu sabiedrībā.
Ja jau esat «Iespējamajā misijā», tātad skolotāja profesija nebija Jūsu pirmā izvēle.
Mans ceļš līdz skolotāja darbam bija kā apļa veida kustība.
Es mācījos angļu filoloģiju un paralēli studijām pasniedzu angļu valodu pirmskolas vecuma bērniem. Tālāk papētīju tulkotāja, gida un projekta vadītāja darbu specifiku, līdz noķēru sevi pie sajūtas, ka man patīk dzīvīga ikdiena, ko sniedz darbs ar bērniem. Es atkal no visas sirds kļuvu par skolotāju. Tagad liekas muļķīgi posms, kad meklēju sevi citos darbos, jo šķita, ka tur atradīšu daudzšķautņainākus izaicinājumus. Kad tā pa īstam esi iekšā skolas dzīvē, tad ik dienu ir, kur sevi pierādīt.
Skolotāju darbs bieži netiek pienācīgi novērtēts, šis darbs nav viegls, vai tajā tomēr iespējams atrast arī ko skaistu, tik skaistu, lai no šī darba neatteiktos?
Skolotāja profesijā visskaistākais ir pati saskarsme ar bērniem. Bērni ne tikai paņem enerģiju, bet arī dod to atpakaļ. Turklāt, tā kā bērni ir tik dažādi, skolotājam nav divu vienādu darba dienu, tādēļ skolotājam par garlaicīgu ikdienu nav jāsūdzas.
Ja Jūs būtu skolas direktore, ko Jūs izmainītu mūsdienu skolā. Nu, piemēram, nosauciet piecas lietas.
Šis nav stāsts par to, ko es mainītu (jo daudzās skolas tas notiek), bet par to, kas, manuprāt, uzlabo mācību vidi, kam es kā skolas vadītājs pievērstu uzmanību. Protams, būtiskas ir vairāk nekā piecas sastāvdaļas
Noteikti svarīga ir vecāku iesaiste. Bērni, kuru vecāki seko līdzi bērna sasniegumiem, uzvedībai un iesaistās skolas dzīvē, ir lieli ieguvēji. Bērnam tīri personiski ir svarīgi just, ka viņa sekmes un darbošanās rūp gan skolotājam, gan vecākiem. Ar vecāku iesaisti var būtiski uzlabot skolēna attieksmes un mācību sasniegumus. Es noteikti rastu veidus, kā iesaistīt vecākus un sadarboties kopīga mērķa sasniegšanā.
Tāpat svarīgi, lai skolā ir vienota izpratne par noteikumiem skolā un kopīgas vērtības. Skolēni nāk ar saviem atšķirīgajiem raksturiem un vērtībām, tāpat kā skolotāji. Es redzu lielu vērtību tajā, ja skola, skolēni un vecāki var vienoties par to, kas ir skolas vērtības un tie noteikumi, kurus mēs konsekventi ievērojam, lai maksimāli efektīvi izmantotu laiku, kas paredzēts mācībām. Ir lieliski, kad skolā visi darbojas vienā virzienā, līdzīgi kā to dara lielas un veiksmīgas organizācijas.
Ļoti būtiski ir arī maksimāli daudz ienest skolā reālo dzīvi, es redzu milzu potenciāli iespējā aicināt uz skolu vieslektorus, lai skola neveidojas kā atsevišķs universs, bet kā daļa no tās pasaules, kurā mēs dzīvojam un kurai gatavojamies.
Un vēl viena lieta – es priecājos par skolām, kurās ir padomāts par bērnu aktivitātēm starpbrīžos. Bērni pavada 40 minūtes klasē strādājot un mācoties. Starpbrīdis ir, lai atpūstos un izkustētos, tajā pašā laikā mēs sagaidām, lai viņi starpbrīžos neskraidītu. Bērni aug kustībā. Tādēļ ir lieliski, ja gaiteņos var novietot galda spēles vai citas aktivitātēs, kas ļauj bērniem izvēdināt galvu un izkustēties.
Man šķiet, ka stunda ir skolotāja reālākais ietekmes lauks. Es saviem skolēniem cenšos sniegt sekojošo – mācību saturu, kas ir pielāgots skolēnu līmenim; aktivitātes, kas atbilst skolēnu interesēm; cieņu pret skolēniem kā piemēru, ka to sagaidu atpakaļ; pozitīvu attieksmi ikdienā kā piemēru, ka jāmīl savs darbs. Jā, vairākas no šim lietām ir tādas ēteriskas, varbūt mazliet naivi, bet mani nepamet sajūta, ka mans kā skolotāja virsuzdevums ir palīdzēt viņam izaugt par labu cilvēku.
Vēl mani uztrauc skolēnu noslogotība ar ļoti daudzveidīgajiem mācību priekšmetiem, sevišķi pamatskolas klasēs. Kopā ar neskaitāmajiem pulciņiem, kuros bērni iesaistās, skolēnam ikdienas slodze sanāk ļoti liela. Sevišķi, ja bērns patiešām ar lielu atbildību izturas pret saviem pienākumiem.
Vai skola un skolotāji mainās? Ja jums būtu jāsalīdzina mūsdienu skolotāju un Jūsu skolas laika skolotājus?
Pati skolas gaitas beidzu pirms sešiem gadiem, tādēļ atšķirības nav pilnībā krasas, bet manāmas ir. Vispozitīvākā pārmaiņas ir fokusa maiņa no skolotāja kā informatora, kas izklāsta visu, kas skolēniem jāapgūst, uz skolotāju kā mācību procesa koordinatoru, kur skolotājs iedot rīkus, lai skolēni paši apgūst vielu.
Skolotāja profesijai nav pats augstākais prestižs. Kādi, Jūsuprāt, ir iemesli tam, ka skolotāja profesiju izvēlas daudzi vidusskolas beidzēji, bet pēc augstskolas skolotāja profesiju ieguvušie neizvēlas darbu skolā?
Priekštats par skolotāja darbu, sēžot skolas vai universitātes solā, ir ļoti nepilnīgs. Tikai nokļūstot skolā, pa īstam var sajust, ko tas nozīmē - cik daudz enerģijas, emocionālā spēka, pacietības, laika resursu un multitaskinga spējas tas prasa. Un domāju, ka daudzi, kas ir apguvuši skolotāja profesiju, nogurst ļoti ātri. Svarīgs ir atbalsts no kolēģiem un citiem profesionāļiem, kas palīdz uzsākt darbu skolā. Ir svarīgi, lai jaunu izaicinājumu priekšā neesi viens.
Ko Jūs Skolotāju dienā novēlētu skolēniem?
Es skolēniem novēlētu, lai katram no viņiem ir skolotājs, kam gribas pateikt «Paldies!». Un ne tikai Skolotāju dienā un ar puķēm. Bet gan ikdienā ar vienkāršiem žestiem - smaidu, sirsnīgu attieksmi, cieņu un 100% atdevi mācību darbam.
