Sabiedrības «politiskās izdegšanas sindroms» (318)

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Foto: an untrained eye, CC BY-NC 2.0

2016.gads pilnīgi noteikti ieies pasaules vēsturē ar diviem pliķiem gadu desmitiem ilgi piekoptajai pasaules kārtībai – vasarā ļoti daudzus satrieca negaidītais «Brexit» referenduma iznākums, bet pagājušajā nedēļā, šķiet, «Brexit» tika pārspēts – par ASV jauno prezidentu kļuva miljardieris Donalds Tramps. Lai arī daudzviet pasaulē dažādi eksperti sāka spriest par dažādiem apokaliptiskiem scenārijiem un skandināt, ka pasaule ir spērusi solīti tuvāk savām beigām, šīm abām vēstīm ir jāpieiet ar vēsu prātu un jāsaprot, kāpēc tas ir noticis. Pasaule mainās, un šis process ir kļuvis neapturams, tas ir skaidrs. Bet kas tieši ir mainījies? Mainījies ir tas, ka cilvēkiem ir apnicis dzīvot tā, kā līdz šim.

Papētot dziļāk aptaujas, kas veiktas pēc «Brexit» 23.jūnijā Lielbritānijā un pēc Trampa ievēlēšanas 8.novembrī ASV, var vilkt daudzas paralēles.

Pirmais punkts, kam ir vērts pievērst uzmanību, ir balsotāju izvēle pēc vecuma grupām. Gan Lielbritānijā [1], gan ASV [2] par «lielāko ļaunumu» ir balsojuši cilvēki vecumā virs 45 – 50 gadiem – tātad – daļa cilvēku pusmūžā, un vēl viena daļa jau pensijas vecumā. Palūkojoties uz Lielbritāniju, balsotāji vecuma grupā no 18-24 gadiem par «Brexit» balsoja 24% gadījumu, kamēr vecuma grupā virs 65 gadu vecumam – 58%.

Arī ASV vērojama līdzīga situācija – tur par Demokrātu partijas kandidāti Hilariju Klintoni pārsvarā balsojuši jaunāka gadagājuma cilvēki – vecuma grupā no 18-29 gadiem atbalsts Klintonei ir 55% pret 37% Trampam, bet vecuma grupā virs 45 gadiem – lielāks atbalsts ir Trampam – 53% pret 44% Klintonei.

Tieši šī iemesla dēļ sociālajos tīklos bija lasāmi dažādi ieraksti, ka vecākās paaudzes šādā veidā ir «sačakarējušas» dzīvi cilvēkiem, kuri tikai tagad sāk dzīvot. Jaunākiem cilvēkiem ir jāsamierinās ar līdzpilsoņu pieņemto lēmumu, kāds nu tas ir.

Vēl viens būtisks faktors ir izglītība. Britu medijs «The Telegraph» atzīmē kādu svarīgu likumsakarību – jo augstāks izglītības līmenis, jo lielāks atbalsts palikšanai Eiropas Savienībā [3]. Aplūkojot datus ASV vēlēšanās, arī var redzēt šo pašu sakarību – lielāks atbalsts Klintonei ir no cilvēkiem, kuriem ir augstāka izglītība, kamēr par vairāk balsojuši cilvēki ar zemāku izglītības līmeni.

Tagad par to, kādēļ uzsvēru tieši šos abus punktus. Izglītības līmenis ir ļoti svarīgs politiķu izvēlētajam komunikācijas stilam. Daļa cilvēku, it īpaši, ja viņiem ir zemāks izglītības līmenis, visticamāk, noticēs dažādiem populistiskiem un pat pārdrošiem politiķu solījumiem, neanalizējot to, vai tā ir taisnība un šos solījumus var izdoties īstenot. Tieši tāpēc populistu komunikācijas stils ir ļoti vienkāršs – viņi komunicē ar sabiedrību, lietojot pēc iespējas vienkāršākus izteicienus un vārdus, tādējādi viņus saprot visi. Tieši šis gadījums ir jāpiemin saistībā ar Donaldu Trampu, jo viņš savā priekšvēlēšanu kampaņā uzsvaru licis tieši uz mazāk izglītotajiem vēlētājiem. Pretējā nometnē Hilarija Klintone bieži vien lietojusi dažādus vārdus un jēdzienus, kas šai vēlētāju grupai vienkārši nav saprotami [4], līdz ar to zaudējot savas balsis.

Jaunāki cilvēki, klausoties politiķu runas un izteicienus, biežāk pārbauda izskanējušo informāciju, pieiet tam visam daudz kritiskāk. Šeit jārunā par interneta lomu priekšvēlēšanu kampaņās – jaunāki cilvēki, kā arī cilvēki ar augstāku izglītības līmeni vairāk pārbaudīs, vairāk analizēs šos solījumus un vērtēs, vai tos ir reāli īstenot. Un tas, savukārt, ir savā ziņā bīstami populistiskākiem spēkiem un politiķiem.

Tieši tāpēc liela daļa sabiedrības vārda tiešajā nozīmē ir šausmās par šiem abiem notikumiem, kas šogad notikuši Lielbritānijā un ASV. Abu valstu tālākais ceļš ir neskaidrs, un tagad pastāv dažādi scenāriji, no kuriem daži ir saistīti pat ar Trešā pasaules kara sākšanos, jo gan ASV, gan Lielbritānija pasaulē ir ļoti nozīmīgi spēlētāji. Tiesa, jāsaprot to, ka uz pasaules ikviens saprot, ka Trešais pasaules karš pasaulei izrādīsies pēdējais, un pirmais signāls par to bija Hirošimas un Nagasaki bombardēšana ar kodolieročiem Otrā pasaules kara finālā, tādēļ, lai nospiestu «liktenīgo sarkano podziņu», ir jābūt pilnīgam idiotam. Gribas ticēt, ka neviens no pasaules valstu līderiem nav tik lielā mērā «nojūdzies», lai uzsāktu kodolkaru.

Pārejot no apokaliptiskiem nākotnes scenārijiem uz šodien notiekošo, galvenais atslēgas vārds šiem abiem notikumiem ir «pārmaiņas». Cilvēki vēlas pārmaiņas. Cilvēkiem vienkārši ir apnicis dzīvot šādā iekārtā, kas ir pastāvējusi vairākus gadu desmitus. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka starp eliti un tautu ir plaisa.

Daudziem nereti rodas sajūta, ka valdošā elite dzīvo «citā pasaulē», ne tajā, kurā vienkāršie iedzīvotāji. Atklāti runājot, esošā demokrātija buksē, un šādiem «Breksitiem» un Trampiem turpinoties, demokrātija plīsīs pa visām vīlēm. Kāpēc?

Pirms gada pašam bija iespēja būt Eiropas Parlamentā, kur norisinājās dažādas diskusijas par bēgļu uzņemšanu Eiropā. Kolēģis no Slovākijas uzdeva tiešu jautājumu vienai no EP amatpersonām, kura iestājās par bēgļu uzņemšanu, par to, kāds labums būs ES valstīm, uzņemot savās mājās cilvēkus, par kuriem nekas nav zināms. Atbilde atskanēja sekojoši: Mums ir jābūt tolerantiem, mums ir jāpalīdz citiem, kuri nokļuvuši nelaimē, mums ir jābūt iejūtīgiem utt. Bet uz pretjautājumu, ka šo bēgļu vidū var būt arī teroristi, kuru plāns ir iznīcināt mūsu ticību mierīgai sabiedrībai, EP amatpersona sadusmojās un... neatbildēja! Manuprāt, šis ir lielisks piemērs tam, ka starp parastajiem iedzīvotājiem un eliti pastāv liela plaisa.

Politiķi bieži vien turpina uz dažādiem jautājumiem atbildēt ar vienām un tām pašām – iepriekš atstrādātām – atbildēm, kurām viņi paši, droši vien, netic. Atbildi uz slovāku žurnālista jautājumu bija iespējams dzirdēt no dažādiem politiķiem uz dažādiem jautājumiem. Jā, protams, politiskajiem spēkiem un politiķiem ir sava nostāja un stingra pozīcija, taču, ja visu laiku izskan vienas un tās pašas atbildes, kuras realitātē praktiski nedarbojas, cilvēki tām pārstāj ticēt. Cilvēki, kuri skatās ziņas televīzijā, lasa jaunumus internetā, kārtējo reizi redzot, dzirdot un lasot vienu un to pašu saprot, ka nekas nemainīsies, un tas izraisa lielas dusmas.

Par ko ir šīs dusmas?

Dusmas ir par to, ka politiķi izvairās no tā, ko vēlas vēlētāji. Nereti ir sajūta par šīm «abām atšķirīgajām pasaulēm», kurās mēs dzīvojam. Tieši tāpēc Lielbritānijas un ASV vēlētāji izdarīja izvēli par labu pārmaiņām (vai vismaz cerību uz tām), domājot, ka tas beidzot atvērs acis pastāvošajai elitei, ka tā turpināties nevar. Tieši tāpēc daudzi cilvēki ir gatavi demokrātiskā ceļā atbrīvoties no demokrātijas, lai pavērtu ceļu kam jaunam, taču tas var izrādīties arī ļoti bīstami.

Kādu mācību mēs varam gūt no notikumiem pasaulē? Arī Latvijas Valsts prezidents Raimonds Vējonis 9.novembrī uzsvēra, ka ASV iedzīvotāji ir nobalsojuši par pārmaiņām, ko izraisījusi neapmierinātība ar pie varas esošo politiķu darbu, un tas jāņem vērā arī mūsu valsts politikas veidotājiem. [5] Nav melots – jau tagad neapmierinātība ar pastāvošo varu ir visai liela, ko veicinājuši nepopulāri lēmumi – prezidenta kancelejas darbiniekiem algas palielinātas teju par 600 eiro [6], kamēr aicinājums celt minimālo algu par 37 eiro tika noraidīts, tā vietā tautai piedāvājot minimālās algas pielikumu par 10 eiro [7]. Tas izraisīja lielu neapmierinātību, un arī finanšu eksperti ir brīdinājuši, ka Latvija nākamajā gadā būs «milzīgā nodokļu bedrē». Nodokļu slogs mums jau tā nav no tiem mazākajiem, tāpēc minimālās algas celšana reizē ar nodokļu sloga celšanu pierāda, cik absurda ir šī situācija.

Tieši ekonomiskais aspekts ir tas, kādēļ Latvijā ir vērojama plaisa starp eliti un sabiedrību, un šāda situācija ir visai kārdinošs kumosiņš dažādiem populistu spēkiem. Jāsaka gan, ka Latvijā nav tāda līmeņa populisti kā, piemēram, Marina Lepēna Francijā, kura jau var lepoties ar zināmu popularitāti sabiedrībā. Taču, tuvojoties Saeimas vēlēšanām, kas būs pēc diviem gadiem, šādi spēki var parādīties un gūt lielu atbalstu. Šajā gadījumā ir ļoti daudz kas atkarīgs arī no informācijas plūsmas, jo, piemēram, tajā pašā «feisbukā» ik dienas uz savas ziņu lentes redzu ierakstus no dažādiem portāliem, kuros ir publicētas dažādas nepārbaudītas ziņas, nepatiesības un pat klaja dezinformācija. Un cilvēki tam tic. Tieši ar šādu «mediju» palīdzību «citādāk domājoši politiķi» var nākt pie varas, kas, savukārt, var novest pie bīstamām sekām.

Kas no visa iepriekš rakstītā ir jāņem vērā mums?

Mums, vienkāršajiem iedzīvotājiem, jāņem vērā tas, ka dzīvojam ļoti sarežģītā laikmetā, un dažāda mēroga «ziepes» notiek visā pasaulē. Mums jāņem vērā to, ka, uzrodoties kādam politiskam spēkam, kurš nāk klajā ar utopiskiem solījumiem, šos solījumus ir jāvērtē kritiski. Nedrīkstam pieļaut, ka pie varas nāk cilvēki, kuriem tas izdevies melu un neticamu solījumu dēļ.

Ko jāņem vērā politiķiem?

Elementāri – vairāk IEKLAUSĪTIES savas tautas vēlmēs. Ieklausīties un saprast to, ka reālajā dzīvē nav viss tik skaisti, kā tas ir nebeidzamajās politiķu runās par dzīves līmeni. Ja pie varas esošie spēki kaut nedaudz pievērstos saviem vēlētājiem arī ārpus priekšvēlēšanu laika, tās jau būtu pozitīvas pārmaiņas. Piemēri mums nav tālu jāmeklē – tepat blakus, kaimiņos, atrodas Igaunija, kura politiskajā jomā mums atrodas tālu priekšā.

«Pastāvēs, kas pārvērtīsies!» - šāds teikums lasāms Raiņa lugā «Zelta zirgs». Šodien šo pašu teikumu var attiecināt arī uz demokrātiju, jo tā manāmi buksē. Kamēr nav par vēlu, visai pasaulei ir jāpārkārtojas, jācenšas piedāvāt vienkāršajiem iedzīvotājiem ko jaunu. Sākot kaut ar elementāru komunikāciju, mazinot šo plaisu, ar kuru arī nav apmierināta liela daļa pasaules iedzīvotāju. Cilvēki vēlas justies saprasti, novērtēti, un pats galvenais, vajadzīgi savai valstij. Un to var panākt politiskie spēki, kuri ir pie varas, taču tam būs nepieciešams pilnībā mainīt savu domāšanu, domājot par tautu, nevis tikai par sevi.

«Brexit» un Tramps ir divi signāli, ka esošā demokrātija vairs nestrādā. Tam vajadzētu būt pietiekamam iemeslam, lai mainītos, nevis turpinātu dzīvot savā realitātē un zīmēt dīvainus nākotnes scenārijus. Tuvojoties Latvijas 100 gadu jubilejai, notiks arī nākamās parlamenta vēlēšanas, kuras ļaus mums saprast to, kāda būs mūsu nākotne – vai nu pie varas esošie politiķi nāks klajā ar jaunu piedāvājumu, kļūstot sabiedrībai tuvāki, vai nu pie varas nāks kāds cits, kurš to izdarīs ar melu, citu nomelnošanu un citiem netīriem paņēmieniem. Atliek vien abām pusēm paspert solīti pretim viens otram, lai šī plaisa kļūtu mazāka.

----------

http://blogs.ft.com/ftdata/2016/06/24/brexit-demographic-divide-eu-referendum-results/

http://www.nytimes.com/interactive/2016/11/08/us/politics/election-exit-polls.html?smid=fb-share&_r=0

http://www.telegraph.co.uk/news/2016/06/24/eu-referendum-how-the-results-compare-to-the-uks-educated-old-an/

http://apollo.tvnet.lv/zinas/atklaj-trampa-lielas-popularitates-galveno-atslegu/777495

https://www.youtube.com/watch?v=5g2ysDyX7PU

http://apollo.tvnet.lv/zinas/prezidenta-kancelejas-darbinieku-algas-nakamgad-pieaugs-lidz-pat-2252-eiro/776744

http://apollo.tvnet.lv/zinas/zinams-kada-bus-nakama-gada-minimala-alga/740467

Komentāri (318)CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Aktuālākās ziņas
Nepalaid garām
Uz augšu