23.novembrī Dailes teātrī notiks «Spēlmaņu nakts 2015/2016» laureātu apbalvošanas ceremonija. Gaidot prestižo teātra notikumu, esam apkopojuši sešas režisorus, kuri šogad pretendē uz individuālu sasniegumu - gada režisora balvu.
Spēlmaņu nakts: Gada spilgtākie režisori (12)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Alvis Hermanis
- «Brodskis/Barišņikovs» Jaunajā Rīgas teātrī
15. oktobrī Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē notika pirmizrāde režisora Alvja Hermaņa iestudējumam «Brodskis/Barišņikovs», ko režisors iestudējis sadarbībā ar aktieri Mihailu Barišņikovu.
Nobela prēmijas laureātu dzejnieku Josifu Brodski un leģendāro mākslas personību Mihailu Barišņikovu saistīja cieša draudzība, kas ilga 22 gadus līdz pat Brodska nāvei 1996. gadā. Abi atkal satiekas uz skatuves režisora Alvja Hermaņa iestudējumā. Šajā īpašajā teatrālajā piedzīvojumā Barišņikovs interpretē Brodska dzeju. Hermanis un Barišņikovs aizved skatītājus iedomātā pasaulē, ļaujot līdzpārdzīvot Brodska sarežģīto, lirisko un iedarbīgo vārdu spēli. Dzejai skanot dzejnieka dzimtajā valodā, iestudējums «Brodskis/Barišņikovs» ar tekstu un kustību atklāj dzejnieka pasauli.
Alvis Hermanis īsi pirms pirmizrādes: «Šī nebūs gluži normāla teātra izrāde. Tas drīzāk ir kaut kas līdzīgs spiritisma seansam. Mēs dzīvojam savas ikdienas dzīves horizontālajā līmenī jeb dimensijā. Šis teātra veids piedāvā pavadīt pāris stundas tikai vertikālajā dimensijā, kad cilvēks tiek konfrontēt
Elmārs Seņkovs
- «Mežapīle» Latvijas Nacionālajā teātrī
Latvijas Nacionālajā teātra izrāde Henrika Ibsena «Mežapīle» Elmāra Seņkova režijā, kas pirmizrādi piedzīvoja 21.aprīlī.
«Mežapīle» ir stāsts par kādu ģimeni, kuras locekļi - Jalmars, Gīna, Hedviga un Jalmara tēvs - izveidojuši paši savu pasauli, kurā atrod harmoniju un spēku dzīvot. Šajā pasaulē neder kategoriskais imperatīvs «visu» vai «neko», ko pazīst ikviens, kas reiz bijis jauns, un ar kādu šai namā ierodas Jalmara jaunības draugs Grēgerss Verle.
«Mēs visi zinām, ka noticēt saviem meliem ir ļoti vienkārši. Mēs arī zinām, cik ļoti grūti no tiem atbrīvoties. Izmisīga cīņa par patiesību mūs var padarīt par cēliem, bet arī kāds mūs var izsmiet. Kāda ir tā cena, lai atmaskotu patiesību un dzīvotu pēc sev nospraustiem ideāliem? Vai mēs esam gatavi pieņemt citu nospraustos ideālus, noteikumus un kļūt pieauguši? Vai labāk samierināties: ieritināties segā un ļaut visam notikt tā, kā tam jānotiek. Ibsens uzdod šos jautājumus, kuri arī man neliek mieru,» par izrādi stāstīja režisors.
- «Zēns» Latvijas Nacionālajā teātrī
Latvijas Nacionālā teātrī režisors Elmārs Seņkovs iestudējis Huana Majorgas «Zēns».
Populārā spāņu mūsdienu dramaturga Huana Majorgas luga, kuras oriģinālais nosaukums ir «Zēns no pēdējā sola», ir pirmiestudējums Latvijā, bet lielu popularitāti tas guvis ar ievērojamā franču režisora Fransuā Ozona filmu «Mājā». Tas ir stāsts par skolotājiem un skolniekiem, par tēviem un dēliem, par cilvēkiem, kas redzējuši jau pārāk daudz, un cilvēkiem, kas vēl tikai mācās skatīties. Darbs par baudu, ko sagādā ieskatīšanās svešās dzīvēs, un par risku, ko rada iespēja sajaukt dzīvi ar literatūru.
Huans Majorka ir izrādījis lielu interesi par Elmāra Seņkova izrādes ieceri un decembrī divas dienas viesojās Latvijā, lai tiktos gan ar izrādes režisoru, gan visu radošo grupu.
Regnārs Vaivars
- «Laulības dzīves ainas» Dailes teātrī
Režisors Regnārs Vaivars Dailes teātra Lielajā zālē iestudējis Ingmara Bergmana «Laulības dzīves ainas» - pasaku par laulības dzīvi divās daļās.
Reiz dzīvoja vīrs un sieva - Jūhans un Marianna, un viss viņiem bija. Viņš - zinātņu docents, viņa - advokāte. Inteliģenti, veiksmīgi un izskatās jaunāki par saviem gadiem. Un arī viņu vecāki ir tādi paši. Tātad veiksminieki jau otrajā paaudzē. Ir māja, ir mašīnas, un ir arī bērns.
Lai arī varētu likties, ka viņiem ir viss, Jūhanam šķiet, ka viņš vēl nav pietiekami apliecinājies kā vīrietis, un tāpēc viņš aiziet pie jaunākas sievietes. Mariannas dzīve sabrūk. Pēc kāda laika Jūhans gan saprot, ka ir kļūdījies un vēl joprojām mīl Mariannu, bet kā tagad tuvoties. Marianna ir atguvusi savu pašlepnumu, un arī Jūhana pašlepnums neļauj lūgties pieņemt viņu atpakaļ. Sākas ilgstošs šķiršanās process, kuru patiesībā nevēlas ne viens, ne otrs, tikai kaunas to atzīt. Paiet laiks, abi atkal ir veiksmīgi precējušies un satiekas jaunā statusā - šoreiz kā mīļākie.
Viesturs Kairišs
- «Uguns un nakts» Latvijas Nacionālajā teātrī
Latvijas Nacionālajā teātrī Raiņa 150. dzimšanas dienā pirmizrādi piedzīvoja viens no ievērojamākajiem viņa darbiem - «Uguns un nakts» Viestura Kairiša režijā.
Izrāde ir viens no diviem darbiem, ko Latvijas Nacionālais teātris, kurā Rainis bijis direktors, velta izcilākajai Latvijas personībai viņa 150 gadu dzimšanas dienā. Sākotnēji «Uguns un nakts» tapis, iedvesmojoties no eposa «Lāčplēsis», kā librets operai, bet rezultātā tā ir viena no pazīstamākajām latviešu lugām, kuras galvenie varoņi pārvērtušies simbolos, ko izmantojam ikdienā, bieži pat neapzinoties, kāpēc mums ir Lāčplēša ordenis un iela, kāpēc nodevējus uzskatām par kangariem un kāpēc gudrās un skaistās sievietēs saskatām Spīdolu.
«Šī izrāde ir tapusi no manas senas vēlmes veidot Raiņa lugu tetraloģiju RAINIS RING. Priecājos, ka jubilejas dēļ beidzot es varu iestudēt pirmo darbu. Ja nākamā iespēja būs tikai pēc piecdesmit gadiem, tad, iespējams būšu jau miris. Un nav arī drošas pārliecības, ka pastāvēs Latvija. Par šo jautājumu daudz domāju, veidojot «Uguni un nakti» – atzīst Viesturs Kairišs.
Vladislavs Nastavševs
- «Asins kāzas» Lavijas Nacionālajā teātrī
28.maijā Latvijas Nacionālajā teātrī tika aizvadīta pirmizrāde izcilā spāņu dzejnieka Federiko Garsijas Lorkas «Asins kāzām» Vladislava Nastavševa režijā.
Luga, kas žanriski tiek dēvēta par «lauku traģēdiju», ir eksistenciāla izvēles situācija starp sabiedrības uzliktajiem pienākumiem, tradīcijām un zemapziņas kaislībām. Lugas varoņi ir vienkārši cilvēki, lauku tipāži - Līgava, Līgavainis, viņu vecāki, radi un kaimiņi, kuru dzīves gaitu nosaka paaudzēs noslīpēts ritējums - dzimšana, pieaugšana, tiekšanās pēc turības, precības, bērnu radīšana un darbs, kas noved pie šī paša rata nākamā, identiskā pagrieziena. Taču Lorkas pasaulē pa naksnīgo mežu mēnesnīcā pastaigājas Nāve ubadzes izskatā, viņu sastapt nav retums, tāpēc izvēle starp pienākumu un kaislībām allaž tiecas nosvērties karstasinīgākajā pusē. Jo «kad jūtas kā asmens iedzen savas saknes tieši sirdī, tās neviens nevar izraut». Gan mīļas, gan draudīgas jūtas.
Režisors bija paredzējis, ka pēc 12 gadu pārtraukuma Nacionālā teātra skatītājiem atkal būs iespēja vērot izrādi arī pašiem atrodoties uz teātra Lielās skatuves.
- «Melnā sperma» Ģertrūdes ielas teātrī.
Ģertrūdes ielas teātra izrāde «Melnā sperma» Vladislava Nastavševa režijā, kas veidota pēc Sergeja Uhanova stāstu motīviem, informē Ģertrūdes ielas teātrī.
«Melnā sperma» stāstus nav nejauša - tajā skartajām tēmām režisors savās izrādēs pievērsies jau agrāk. Īsās noveles, kuru galvenie varoņi ir spilgti personāži un dzīves pabērni, uzbur absurdas un provokatīvas ainas, atklājot naivumu, jūtīgumu, seksualitāti, un runā tieši, pat skarbi, par dzīves ne tik pareizajām un politkorektajām pusēm, stāstu varoņiem neslēpjoties un nekaunoties.
Tie ir stāsti par attiecībām, izjūtām un sevis apzināšanos, jauniem cilvēkiem pieaugot. Režisora skatījumā pieaugšanas jautājums aktuāls arī mūsu sabiedrībai, kas gribot negribot veidojusies padomju laikos.