/nginx/o/2018/07/29/11104890t1h081c.jpg)
Tieši jaunieši ir tie cilvēki, tā nākotnes cerība, kuri ar sava darba nodokļiem uzturēs šo valsti, tāpēc likumsakarīga no valsts puses būtu attieksme, kas veicinātu ja ne simpātijas, tad vismaz lojalitāti pret nodokļu iekasēšanas sistēmu. Turpinājumā LTV raidījuma «4.studija» stāsts par kādu potenciāli godīgu pilsoni, kuras ilūzijas par valsts godīgumu atbildē - sabrukušas.
Kāda jauniete, studējot pilna laika klātienē, pirms septiņiem mēnešiem izturēja atlasi prestižā starptautiskā tulkošanas firmā. Sadarbības nosacījumi bija ideāli studējošam jaunietim – dari tik, cik paša laiks atļauj. Nosacījums no starptautiskās kompānijas bija tikai viens – ir jābūt valstī reģistrētam nodokļu maksātājam. Tā kā prognozējamie ienākumi nebija lieli, regulāri, bet ar iespējamiem pārtraukumiem, vecāki ieteica izmantot Valsts ieņēmumu dienesta reklamēto konsultāciju iespēju, kas noteikti varētu sniegt visaptverošu informāciju par piemērotāko sadarbības formu.
No VID meitene saņēmusi ieteikumu reģistrēties kā mikrouzņēmuma nodokļa maksātājai. Ģimene šo jaunā darba ņēmēja faktu pat nosvinējusi ar torti.
Taču - nekas nav pastāvīgs, vismaz Latvijas nodokļu sistēmā. Nav pagājis ne gads, ne dienu nekavējot, no saviem vidēji 150 – 170 eiro mēneša ienākumiem studente maksājusi valstij nodokli. Bet nu valsts vienpusēji ir mainījusi abpusējās sadarbības noteikumus, un no nākamā gada ik mēnesi kā minimums viņai būs jāmaksā arī valsts sociālās apdrošināšanas obligātā iemaksa – gandrīz 100 eiro mēnesī, neatkarīgi no tā, vai šajā mēnesī būs vai nebūs ieņēmumi (piemēram, sesijas vai kursa darba rakstīšanas laikā par prioritāti izvirzot mācības).
Kā rīkoties tālāk?
Vislielāko neizpratni cilvēkā rada fakts, ka - «viņi taču paši man ieteica reģistrēties par mikrouzņēmuma nodokļa maksātāju, un es viņiem izstāstīju, ka katru mēnesi man nebūs ienākumu…».
Laikam jāsamierinās un jāpieņem kā realitāte fakts, ka «piedod, bet tev pie šīs čakarēšanas nāksies pierast, kā mēs visi gadu garumā esam pieradināti; ka labāk atrodi kādu skolēnu, kam nepieciešama mājskolotāja, un par nopelnīto naudiņu nebūs jāatskaitās valstij; ka tava labā griba pēc neatkarības un vēlme atvieglot vecākiem uz kakla sēdēšanu cietusi fiasko, vai arī – ka turpini tik uz nakts miega rēķina tulkot, saņemto honorāru pārvēršot iemaksā, par kuras lietderību pēc daudziem gadiem, kad būsi pensijā, skeptiski izsakās pat profesionāli finanšu analītiķi?»
Vai tiešām valsts domā, ka padarīt jauniešus par godprātīgiem nodokļu maksātājiem palīdzēs kādas tūkstošiem vērtas kampaņas vai krāsaini bukleti, nevis abpusēja «win-win» sadarbība, kurā jaunietis sajutīs nodokļu maksāšanas jēgu, bet valsts no savas puses turēs doto vārdu?