/nginx/o/2018/07/30/11115750t1hbff7.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, [s:54382] komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Apsūnojušie, ar mežu apaugušie, vaļņveidīgie akmens krāvumi radušies pirms vairākiem tūkstošiem gadu, kad ledus mēlei atkāpjoties, to krastus apskalojis Baltijas ledus ezers. Ģeologs Aleksis Dreimanis uzskata, ka kalvu varēja radīt pēdējā ledus laikmetā izveidojušos divu dažāda vecuma gala morēnu vaļņu sistēmu izskalošana. Savukārt hidrologs Rūdolfs Knaps teic, ka grēdas radušās, ledum sabīdot Baltijas ledusezera laukakmeņus grēdās. Savs redzējums ir arī vietējo ticējumu zinātājiem – tie apgalvo, ka Kaltenes kalvas radušās brīdī, kad saullēkta iztraucētam velnam izbirusi akmeņu krava, kas bija paredzēta Talsu desmitā pilskalna radīšanai.
Teikās aprakstītā kalva ieguvusi nosaukumu "Velna kalva" un kādreiz bijusi iespaidīgs akmeņu krāvums. Pēc aculiecinieku stāstītā tas ir bijis tik milzīgs, ka sniedzies līdz koku galotnēm – kartēs fiksētais absolūtais augstums sasniedz 20 metrus virs jūras līmeņa. Pastāv viedoklis, ka kalvas senatnē varējušas pildīt svētvietu funkcijas, par ko liecina daudzās un dažādās teikas un nostāsti, kas vijas ap šo vietu. Kalvās pirms izpostīšanas bijis daudz savdabīgas formas akmeņu, to skaitā daudzi pilnīgi lodveidīgi, kā arī šķīvjveidīgi.
Šī kalva tika gandrīz pilnīgi iznīcināta 1960. un 1970. gados, ceļu izbūvei iegūstot šķembas. Mēs varējām apskatīt vairs tikai samērā nelielu kalvas apakšējo daļu, kuras garums ir ap 300 metri, bet augstums sasniedz divus metrus. Izradās, ka kalvas tika postītas vēl 1991. gadā. Šodien Kaltenes kalvas ir valsts nozīmes īpaši aizsargājams dabas piemineklis, kuru atļauts apskatīt, tikai izmantojot speciāli iekārtotu taciņu, un novirzīšanās no tās ir aizliegta.
Šoreiz informāciju par vēstures notikumiem, kas ietekmējuši šo dabas brīnumu, rada skumju un paliekošu iespaidu. Mežā, tālu no cilvēku acīm, atrodama liecība par laikmetu, kurā dabas brīnumi tika saukti par derīgajiem izrakteņiem, un valsts saimnieciskie plāni nostādīti augstāk par unikālām dabas bagātībām. Kalvas kopš izpostīšanas ir noaugušas ar sūnām un atpūšas. Pastaiga pa dēļu noklāto taciņu ir patīkama un mierīga. Ik pa laikam mūs pārsteidz priežu čīkstēšana un čaklais dzenis. Parādās četri takas apmeklētāji, kas mūs apdzen pie Velna kalvas, kur esam iekārtojušies tējas dzeršanas ceremonijai.
Četrotne ielec mašīnā un pazūd skatienam, mēs paliekam uz ceļa starp eglēm un lēni krītošām, saules staru iedzīvinātām sniegpārsliņām. Kaut kur iekšā ieskanas vārga balstiņa: “Es arī tagad gribētu būt siltā mašīnā,” bet mēs vēl divas stundas iesim līdz savai mašīnai. Izbridīsim mežus pa caurspīdīgi aizsalušām peļķēm, kas zem ledus paslēpušas krāšņus sūnu un mētru ornamentus. Uz kādas stigas sastapsim divas briežu mātes, tik tuvu, ka liksies jūtam viņu bailes. Ilgi iesim pa piesnigušu ceļu, priecāsimies par sauli, koku zaru nospiedumiem, zilajām debesīm un mieru, kas ir atrodams tikai te.
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)