Režisore Rēzija Kalniņa Dailes teātrī iestudējusi Šona Grenana plānotāju komēdiju 2 daļās «Liec Dievam pasmieties», kuras pirmizrāde norisinājās ceturtdien, 30. martā.
Aizvadīta Rēzijas Kalniņas komēdijas «Liec Dievam pasmieties» pirmizrāde (9)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lomas izrādē atveido Indra Briķe (Ruta), Pēteris Liepiņš (Viljams), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Magdalēna), Lauris Dzelzītis (Ričards) un Gints Andžāns (Toms).
Režisore Rēzija Kalniņa radošajā komandā strādā kopā ar scenogrāfi Madaru Līviņu-Aišpuri, kostīmu mākslinieci Bertu Vilipsoni, mūzikas konsultantu Aināru Rubiķi, kustību konsultanti Lindu Kalniņu, video mākslinieci Lauru Rožkalni-Ozolu un gaismu mākslinieci Jūliju Bondarenko. Lugu no angļu valodas tulkojusi Dana Kalniņa-Zaķe.
Trīsdesmit gadu laikā mēs iepazīstam kādu ģimeni, kuras iekšējā dzīve un attiecības atklāj ne tikai viņu sapņus un plānus, bet arī spriedzi un vilšanos. Gan vecāki, gan viņu trīs bērni: topošie priesteris, aktrise un bijusī futbola zvaigzne pieredz savu nenovēršamo pārtapšanu – bērni kļūst pieauguši, vecāki – noveco. Lai ko viņi būtu iecerējuši, bieži vien tas aizved viņus negaidītos, pārsteidzošos virzienos. Jo, kā reiz teicis amerikāņu kino režisors Vudijs Allens: «Ja gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem.»
Ar izrādes «Liec Dievam pasmieties» režisori Rēziju Kalniņu pirms tās sarunājas lugas tulkotāja Dana Kalniņa-Zaķe, teoloģe, slimnīcas kapelāne.
«Kas man šķiet aktuāls lugā «Liec Dievam pasmieties» – kā dzīvot autentisku dzīvi un kā pacensties nemelot. Ko nozīmē melot – piepildīt citu gaidas, dzīvot cita radītajā modelī... Te ir runa par pieņemšanu. Un, ja tu nepieņem sevi, tad tu aktīvi nespēj pieņemt otru. Un vienalga, vai tā ir tava māte, tavs tēvs vai tavi vecvecāki, vai tavs vīrs, vai sieva, vai tavi bērni – visam pamatā ir bailes no patiesības. Lugā visi trīs bērni mēģina piepildīt kādu citu patiesību, savā ziņā – dzīvot atbilstoši kāda cita radītajai dzīves jēgai,» par savu jauno izrādi runā režisore, aktrise Rēzija Kalniņa.
R: Man jautāja, kā var atrast tādu lugu. Es teicu – ja ir tāda māsa, tad var atrast (smejas). Kā tev šķiet, kāpēc šī luga varētu būt aktuāla tieši šobrīd?
D: Tad, kad pirmo reizi lugu sāku lasīt, mani uzrunāja tas «funny» moments, ka tur ir trīs bērni, bez tam viens no dēliem ir priesteris un meita ir aktrise… (Smaida.) Bet man jau šķiet, ka tu biji pirmā, kas teica – jā, šī ir luga, kas jāuzved!
R: Jā, luga atbilstoši mūsu humora līmenim.
D: Jā, atbilstoši mūsu humora līmenim (abas smejas). Un ka tas ir labs stāsts.
R: Universāls stāsts.
D: Jebkurš labs stāsts ir universāls. Jebkuram labam stāstam ir jābūt tādam, kas uzrunā, ja ne pilnīgi visus, tad vismaz katru otro. Un, šo lasot, ir kaut kas tik uzpazīstams…
R: Uzpazīstams ir tas, ka jebkura ģimenes dzīve, vienalga, cik bērnu, vienalga, cik suņu vai kaķu (smejas), tā ir tāda kā traģikomēdija, jo uz jebkuru notikumu vai situāciju var paskatīties gan no komiskās, gan no traģiskās puses. Ka tas sasaucas arī ar mūsu personīgajām pieredzēm. Nezinu, vai es vispār, kādu lugu lasot, esmu tik emocionāli reaģējusi.
D: Svarīgākais ir izstāstīt stāstu pēc iespējas autentiski. Ar tiem stāstiem vispār ir ļoti dīvaini. Piemēram, man savā darbā nākas uzklausīt stāstus, lielākoties no traģiskās perspektīvas. Ir svarīgs konteksts, kurā stāsts tiek stāstīts. Ja stāstu stāsta slimnīcā, tas skan citādi nekā tieši tas pats stāsts kafejnīcā vai virtuvē.
R: Vai no skatuves. Ja mēs stāstām par ģimenes dzīvi, tad ir svarīgi, no kuras telpas - guļamistabas, virtuves vai viesistabas.
D: Jā. Kas kurā istabā un kādā veidā tiek stāstīts (abas smejas). Atgriežoties pie tā, ka tie stāsti, kurus uzklausu, tiek stāstīti slimnīcā un savā ziņā slimnīcas konteksts ir zaudējuma konteksts.
Cilvēki stāsta par zaudēto – veselības zaudējumu, tuva cilvēka zaudējumu - un caur šiem stāstiem veido šobrīd notiekošā jēgu.
Man šķiet, tas varētu būt arī viens no teātra uzdevumiem, palīdzēt cilvēkiem izveidot jēgu. Vai radīt jaunu. Kāds kanādiešu skolotājs, sociālais darbinieks un teologs, kurš ilgu laiku nostrādājis slimnīcas paliatīvās aprūpes komandā, runā par to, ka mūsu (Rietumu) kultūra ir kompulsīvi pārņemta ar jēgas meklēšanu. It kā tā kaut kur būtu pazudusi vai gaidītu, ka mēs to atklājam, atrodam. Patiesībā, viņš saka, mēs jēgu radām. Mums tā jārada pašiem.
R: Kas man šķiet aktuāls lugā «Liec Dievam pasmieties» – kā dzīvot autentisku dzīvi un kā pacensties nemelot. Ko nozīmē melot – piepildīt citu gaidas, dzīvot cita radītajā modelī, kā tu saki, ģimenes musturā, un kam ir jānotiek, lai vecāki ļautu bērnam būt autentiskam – tam, kas viņš ir un kāds viņš ir, ko nozīmē vecākam mīlēt savu bērnu. Te ir runa par pieņemšanu. Un, ja tu nepieņem sevi, tad tu aktīvi nespēj pieņemt otru. Un vienalga, vai tā ir tava māte, tavs tēvs vai tavi vecvecāki, vai tavs vīrs, vai sieva, vai tavi bērni – visam pamatā ir bailes no patiesības. Lugā «Liec Dievam pasmieties» visi trīs bērni mēģina piepildīt kādu citu patiesību, savā ziņā – dzīvot atbilstoši kāda cita radītajai dzīves jēgai.