Tieši pirms 124 gadiem – 1893. gada 19. jūlijā – piedzima izcilais krievu un padomju dzejnieks, scenārists un propagandas mākslinieks Vladimirs Majakovskis. Lai godinātu mākslinieka piemiņu, izdevums «AIF» ir apkopojis piecus interesantākos faktus no dzejnieka dzīves.
Bailes no adatām
Vladimirs Majakovskis jau no bērnības slimoja ar bakteriofobiju (slimīgām bailēm no sīkbūtnēm un bailēm inficēties) un paniski baidījās no adatām. Baiļu pamatā bija tas, ka Majakovska tēvs mira no asins saindēšanās pēc tam, kad, šujot kopā dokumentus, ar adatu iedūra sev pirkstā.
«Nomira tēvs. Šujot papīru, sadūra pirkstu. Asinssaindēšanās. Tāpēc es nevaru ciest adatas. Pārticībai nu bija gals. Pēc tēva bērēm mums palika 3 rubļi. Izmisumā pārdevām galdus un krēslus. Pārvācāmies uz Maskavu. Kāpēc? Pat paziņu mums tur nebija,» rakstīja Majakovskis savā autobiogrāfijā “Я сам» (1928).
Postošā mūza – Ļiļa Brika
Majakovska dzīvē ārkārtīgi lielu un graujošu nozīmi atstāja viņa mūza un mīļākā - Ļiļa Brika (Лиля Брик). Kad Majakovskis iepazinās ar harizmātisko sievieti, viņa bija precējusies ar literatūrkritiķi Osipu Briku (Осип Брик), bet pēc piecu gadu pazīšanās precētais pāris ielūdza tolaik jau slaveno dzejnieku dzīvot kopā ar viņiem. Majakovskis nedomādams piekrita, jo izjuta nepārvaramas un neizskaidrojamas alkas pēc Ļiļas klātbūtnes.
Ļiļas attieksme pret Majakovski bija neviennozīmīga un mīlestības uzplūdus regulāri nomainīja pilnīga vienaldzība un vēsums. Savā dienasgrāmatā Ļiļa rakstīja: «Kāda ir atšķirība starp Volodju (Majakovski) un kučieri? Viens vada zirgu, bet otrs – dzeju.»
Tomēr, neskatoties uz savām alkām pēc Ļiļas, Majakovskis bieži nodevās romāniem ar citām sievietēm. Viņa pēdējā sieviete bija Maskavas akadēmiskā teātra aktrise Veronika Polonskaja (Вероника Полонская), tomēr savā atvadu vēstulē viņš pieminēja tikai Ļiļu un visus savus dzejoļus atstāja Briku ģimenei.
Pēc Majakovska nāves Ļiļa uzstāja, lai Majakovska vārds netiktu aizmirsts, bet pati līdz pat savai nāvei ap kaklu nēsāja Majakovska dāvināto zelta gredzenu, kurā bija iegravēti viņas iniciāļi.
11 mēneši cietumā
Majakovskis 11 mēnešus pavadīja Butirskas cietuma vieninieku kamerā Nr. 103, kur nokļuva uz aizdomu pamata par palīdzības sniegšanu kādai politieslodzītajai, kas izbēga no Maskavas sieviešu cietuma. Pierādījumu trūkuma dēļ Majakovskis gan tika atbrīvots.
Majakovskis - ateists
1928. un 1929. gadā Majakovskis aktīvi piedalījās kāda antireliģioza grupējuma, kas sevi dēvēja par “ВЦИК», kampaņās, kā arī bija Radikālas ateistu savienības (Союз воинствующих безбожников) biedrs.
Majakovska vienīgā meita
Majakovska vienīgā meita – Jeļena Vladimirovna Majakovska (jeb Patrīcija Tompsone), kura piedzima 1926. gadā pēc Majakovska sakara ar krievu emigranti Jeļizavetu Zīberti (Елизаветой Зиберт), līdz savai nāvei 2016. gada 1. aprīlī dzīvoja un strādāja ASV.
Mīklainā pašnāvība
Suicidāli motīvi Majakovska dzejā parādījās jau agrā jaunībā. Daudzi viņa dzejoļi ir agresijas pārpilni gan pret ārpasauli, gan depresijas brīžos pret sevi («А сердце рвется к выстрелу, а горло бредит бритвою... »).
Pēc paša vārdiem, jaunībā divas reizes spēlējis «krievu ruleti». Ir aizdomas, ka trešā reize izrādījusies liktenīga, bet (tāpat kā gadījumā ar Sergeju Jeseņinu) iespējama arī slepkavība, lai gan tas vairāk ir konspirācijas teoriju pārziņā.
Oficiālā versija gan ir pašnāvība – tiklīdz dzejnieka draudzene Veronika Polonska izgāja no viņa dzīvokļa, atskanēja šāviens. 36 gadus vecais Majakovskis sev bija iešāvis sirdī. Ar roku rakstītajā zīmītē bija vārdi: «Es mirstu, bet nevienu tajā nevainojiet. Un, lūdzu, nebaumojiet – nelaiķiem tas ļoti nepatīk».
